es elpoju lēnām.
es mēģinu apzināties,
ka laikam taču
es elpoju.
es ieelpoju plēvi no vārīta piena krūzes,
plāno naftas kārtiņu Daugavā, biezo pīšļu
slāni zem katra akmeņa Rīgā un Varšavā,
nepārvaramas bailes tur nonākt nejauši, lieki,
aiz gara laika.
es izeploju tik vien kā atmiņas ("varbūt tu gribi
tēju?"), siltumu, kas man reiz uzdāvināts,
pukstu ziedlapas audos, aci, kas pamirkšķināja.
ieelpoju bezspēcību un paģiras (tās es pazīstu),
ieelpoju tās visas un arī visas Maskačkas narkotikas
un lomkas, Čiera bezpalīdzīgo nabagu krēpas un
tuberkolozi, vārdus "man viss ir pohuj".
es izelpoju tukšumu, kurā var piedzimt doma,
bērna sakustēšanos tevī (lai tā notiek tad, kad
tu vēlēsies), pienenes izepoju un kreimenes, un
kaut vai kefīrenes jeb vienkārši vēlēšanos
ieraudzīt tavu smaidu.
es ieelpoju Džordžu Bušu
un - atskaņas pēc - Andri Šķēli,
jo izelpoju es - tavu mēli, maigo un derdzīgo, tavu
mēli un savu mēli, to saskaršanos līdz mirklim,
kad atkal ieelpoju,
ieelpoju...
grūti ieelpot reizēm,
bronhi savelkas, sažņaudzas,
iepūšu astmatiskajā rīklē ventolīnu un
aizturu elpu, un
izelpoju brīvību savu, un
/no Jāņa Elsberga "Panti" (2008) - Tong-len/