|
[27 Feb 2014|08:55am] |
Vakardiena ir lielisks piemērs tam ka tad, kad neko negribas ir sev jāpārkāpj pāri un tomēr jāiet skriet un slidot un satikt cilvēkus. Skrējiens super lēns, jo pēc ziemas sačkošanas, muskuļi pēc nelielas piepūles sāk smelgt. Nekas, pagaidām grūtāk, bet ir jau zināms, ka pamazām kļūs vieglāk.
Slidojām trijatā un priecājāmies, cik maz cilvēku, mēģināju iemācīties slidot atmuguriski, bremzēt un likt vienu kāju pāri otrai. Man liekas, ka sāku justies jau diezgan labi uz slidām, nu visādā zinā krietni stabilāk. Un izdauzījāmies vareni, jo cilvēku bija ļoti maz un varēja slidot ne tikai apļot, bet visos virzienos un vnk baudīt procesu.
Visbeidzot Viesturs mājupceļā pieteicās apskatīt manu pilsētas velosipēdu, kuram galīgi nestrādāja bremzes. noķimerējās krietnu brīdi, visādas skrūvītes piegrieza, atgrieza, bīdīja un panāca, ka ar manu velo var nobremzēt un apstāties. Šodien uz darbu braucu svārkos un ar elegenci. Un ja tā padomā, ka pirms tam es gribēju tikai apēst vakariņas, iedzert vīna glāzi un iet gulēt.
|
|