|
Brīvdienas bija riktīgi jaukas. Kopā ar mammu audu, iemācījos ievērt notrūkušu diegu un pavirzīt aužamo uz priekšu. Taisījām skaistas pārejas no sarkaniem un pelēkiem diegiem. Šonedēļ jau varēs aust pašu paklājiņu. Protams dzīvojāmies ar bērniem, Ralfs piemēram neprasa vectētiņam, lai palīdz salikt mašīnu, bet man.
Sestdienas vakarā aizbraucām uz Ledusskulptūru festivālu. Nostāvēju vispirms rindā, lai tiktu iekšā, un pēc tam rindā, lai tiktu pie pārtikas izsalkušajiem rakariem. Žēl, ka skulptūras tik ļoti izkusušas, bet vispār bija jauki, Ralfs kārtīgi saslapinājās uz ledus slidkalniņa, Patrīcija izbridās un izlēkājās pa peļķēm un redzēja Lauri Reiniku dziedam, man patika saškiebusies Eifeļa un pūķa skulptūra un bērnu prieks par lietām.
Svētdien atpakaļ Rīgā tēlot Pandu Rīgas Zoo. Bērni, daudz bērnu un pat pieagušajiem mani ieraugot liels smaids uz sejas, ar mani sarokojās, fotogrāfējās, apskāva, paijāja, paraustīja aiz auss un vnk priecājās par lāci pandu. No nepārtrauktā smaida sāka smelgt vaigi. Bērni ir prieks. Un ieraudzīju, ka Ceļotājs sācis tirgot aizķeres priekš sienām(iespējams tirgoja arī iepriekš, tikai es nebiju pamanījusi), es gribu tos foršos zvērus priekš mūsējiem. Varētu uztaisīt pie tās pašas platformas vienu sienu ar tādiem ķeburiem, tā slipeniski pieliktu. Jā, ir jauns mērķis šim gadam!
|