| Vasaras grandiozākais piedzīvojums |
[12 Aug 2013|11:21pm] |
Latvijas Adventure raid(LAR) Ežezerā ir noslēdzies un emociju ir daudz. Galvenokārt labas, jo bija interesanti, forši, izaicinoši, skaisti, jautri, reizēm bailīgi, iespaidīgi, brīžiem ļoti smagi un ļoti sāpīgi. Manas spilgtākās emocijas no pasākuma:
* pelde pa pliko ar komandu naktī Laukezerā un krītošas zvaigznes pirms sacensībām
* Nakšņošana Jāņa ģimenes "laukos" pie Laukezera klētiņā kā Brīvdabas muzejā, kur smaržo pēc bērzu slotiņām un izskatās kā vecā latviešu kino. Ļoti gribētos tur atgriesties uz Līgo vai Jaungadu. Šajā vietā tiešām likās, ka ir laba sajūta, aura, absolūta viegluma sajūta.
* brauciens ar Jāņa velo ar noregulētu sēdekli uz pašu zemāko, bet kājas knapi aizsniedz pedāļus. Jutos kā bērns vai punduris. Jā, man tiešām ir īsas kājas :D Vēljo vairāk priecājos, ka varu kaut cik turēt līdzi.
* apmēram divu km pelde Ežezerā no salas uz salu. Lai arī niedres sabakstīja kājas un dēles centās tikt pie manām un Jāņa asinīm, tā bija skaista un brīnišķīga atpūta, nevis maukšana, sports, vismaz pēc sajūtām. Ūdens perfekts-silts, bet atsvaidzinošs.
* pastaigas pa mežiem un purviem ar dzērvenēm, mellenēm un brūklenēm. Uzņēmām vitamīnus.
* laivošana ar kanoē pa Ežezeru un grūtā stūrēšana, līdz man lika labāk orientēties, bet es galīgi neņēmu ļaunā, nejutos slikti, ka esmu vājākais posm. Jo manai komandai bija labi arī tā, mani pieņēma tādu kā esmu, tik stipru vai vāju.
* rāpšanās kokā bez sasaistes un pāris sekunžu sajūta, ka nekontrolēju situāciju, bet tomēr viss veiksmīgi. Sveša komanda mums pat palīdzēja nokāpt, laikam tāpēc, ka citādāk traucējām viņiem un mums tomēr vienīgajiem komandā bija divas nevis viena meitene.
* negaiss, zibens, pērkons, traka līšana - vētra velo posmā. brauciens cauri zirgu ganībām, kurus neredzēju, bet jutos, ka braucam tur, kur nebija paredzēts. Priecāšanās par daudzajām vardēm uz ceļa un asfalta ceļa absolūta izbaudīšana. Pēc zemes ceļiem, vienkārši kaifs un pat es izbaudīju atlaist bremzes uz ālut ātrumam "uzkāpt" līdz 42km/h nobraucienos.
* laivas naktī, kad pazūd orientācija, kur ir kas. Tulkoju komandas biedriem, ko otrs domā, lai nav cepiens. Ņēmu virzienu, vismaz kaut kur noderēja ka man arī kompass bija līdzi. Mums bija skaists kanoe nakts posms, pretstatā tiem, kam hardkorā bija jālaivo vētras pašā epicentrā.
* punkts pie ezeriņa, kuram visi krasti līgojas, bet naktī iestājies jau lielais vienagla un tas vairs nesatrauc, tikai, kad kāja iegrimst līdz celim varbūt mazliet nepatīk gan.
* velo brauciens naktī pa zemes ceļiem ar smagu kritienu(smagākais laikam kāds man ir bijis), daudziem paŗāk ieinteresētiem suņiem un totālu nevēlēšanos vairs turpināt. paturēju visu to smagumu sevī, jo tajā nebija nekā produktīva vai jēdzīga. Bet bija tiešām sāpīgi, grūti, pat apraudājos, bet tad ļoti labi sapratu, ka žēlošana tikai ieslidinās mani dziļāk sāpēs, nevis izvilks ārā. turklāt komandu pievilt nespēju.
* kāju posms pa ceļiem un neceļiem autopilotā, kad brīžiem šķita, ka gulēju ejot. Ļoti smaga iešana. Visi pārsalām. Nedzirdējām, ka Jānis mums saka, ka viņam ir slikti, jo viņš to netaica gana uzstājīgi -negribēja žēloties, mēs padoties. Mazliet pārforsējām, attaisnojumam-paņēmām dažus grūtus punktus, ko ne visiem izdevās.
* Rīta kašķis vai kaut ko darīt vai nē pēc visa tā smaguma, bet izšķiršanās par pēdējām divām peldēm. Pat ar ļoti sāpošu roku un celi, lieliskas rīta peldes. prieks par atzinīgiem vārdiem par stiprām un foršām Ilzēm.
* gandarījums, prieks, miers, pārgurums un izcils miegs pirms mājupceļa un cīņa ar miegu mājupceļā, lai izklaidētu Jāni. Jaukas sarunas, tomēr esam ļoti forša komanda, kas tik viegli saprotas, it sevišķi Jāņa dēļ, jo viņš tiešām lietas ņem viegli un pret cilvēkiem izturas ārkārtīgi labi un saprotoši. Piedeva mums neieklausīšanos un viņa izdzīšanu.
Tagad gultas un miera režīms, jo konstatēts smadzeņu satricinājums. Man ir foršs ģimenes ārsts, izstāstīja par to kā manas smadzenes kratās un kā tagad viņu želejaino struktūru vajadzētu mazāk kratīt, jo gribēju vēl turpināt sportot. Tātad esmu laukos, jo te man ne par ko nav jāsatraucās - ir gan ārsts, gan daudzi aprūpētāji. Rīt aizvedīs uz rentgenu. Žēl par to, ka jāizlaiž Xrace, Nike Riga run, nevarēšu taisīt garo skrējienu maratona trenniņos pirms Norvēģijas brauciena, labi, ka pagaidām teica par 2 nedēļām miera, uz Norvēģiju tā kā vēl tieku. Bet vispār jāietur sportā pauze. Toties pavadīšu laiku ar ģimeni(jo laikam sarunāties ar mammu un skatīties uz saviem brāļa bērniem ir viena no tām izklaidēm, kas man nekaitē), aiziešu uz kino un vienkārši satikšu draugus.
Ilze prasīja, vai LAR bija tā vērts, es domāju, ka, jā. Daudz brīnišķīgu emociju un piedzīvojums ko ilgi atcerēties. Nespēju kaut ko tādu nožēlot.
|
|