|
[23 Sep 2012|10:39am] |
Pēdājais Xrace posms Līgatnē aizvadīts godam.
Rezultātu nav, bet zinu, ka mūsu vieta vēlarvien ir tuvu beigām. Tomēr kā parasti tas nozīmē ļoti maz.
Šoreiz komandā atkal nelielas izmaiņas, jo Kristaps slims. Brauca puisis, kas neko nezināja par šādām sacensībām un it sevišķi xrace, kā arī ar velo viņam nebija tās draudzigākās attiecības. Šoreiz viņam par laimi man laikam nē posmā nemaz tik daudz to kmnebija-mans spidometrs uzrādīja vien 38(parasti var būt 50).
Pašā sākumā kāju posms-sadalamies-Jānis ņems četrus punktus es un Ņikita -divus. Pirmo punktu saku lai atzīmē Ņikita, kad atskrien jautāju vai nopīkstēja-viņš nesaprot kam bija jānotiek, nākamajā punktā parādu - izrādās, ka iepriekšējais jāņem vēlreiz(labi ka nesadalījam punktus 3 daļās un nepalaidām vienu), labi ka tāpat pa ceļam.
Tālāk dodamies ar velo-saskaitam, ka jāpaņem 3punkti lai izpildītu prasību. 4.punkts mazliet elītē-laužamies pa mežu ar velo, tālāk viss forši. Līgatnes kāju posmā arī, jo speciālais uzdevums ir garšot šokolādi-foooorši(žēl tikai, ka bija mazuma piegarša). Jau saprotu, ka kāju posmos būšu kapitāls enkurs-nav dukas. Bet neko, ceru, ka citādi varēšu attaisnot savu dalību. Visus jautājumus atbildam, punktus paņemam-Līgatnes ievērojamākās vietas ir apskatītas. Vien par skursteņu skaitu vina uzdevumā nav skaidrs-garām braucošā komanda it kā paska priekšā, bet kāpēc mums nesakrīt? Izlemjam vienkārši doties un pa ceļam censties saprast.
Braucot nākamo velo posmu kļūst skaidrs, ka Ņikitam neiet ar velo, kustamies ar vidējo ātrumu zem 15km/h, bet galvenais, ka vispār kustamies. Ņikita nečīkst un nesaka,ka grib izstāsties(paldies dievam, es neizturētu vēlreizi komandā ar čīkstīgu vīrieti). Kāju posmu ssniedzam, atvelkam elpu un jau mežā iekšā.
Triatel mežs ir āķīgs, jo kartē nav reljefa, tikai ceļi, ūdeņi, biezākas meža vietas, klajumi-jāorientējas pēc virziena un attālma, bet tā nav ne mana ne Jāņa stiprā puse. Pie pirmā T krietni pariņķojam, bet plinti krūmos nemetam-turpinam meklēt un atrodam, tāpat arī visus citus. Nogurumu jau jūt, bet vēl ir diezgan ko darīt-divi velo posmi, laivas un kāju posms vēl priekšā. Velo parkāvien Ķeizarmeža velo-skaidrs, ak esam gandrīz pēdējie. Nekas,vismaz tiktāl visi punkti savākti.
Velo posms nav viegls, bet neteidzīgi ripinoties, es izbaudu ceļu pa kuru jau šovasar gāju ar kājām Laba daba festivāla sakarā - skaista vieta! Pie Gančauskām ir speciālais uzdevums, kurš javeic visiem - ar rokām jātiek pāri četrām dažādām sporta joslām. Man ir skaidrs, ka to nevaru izdarīt. Smejos, ka te mums būs pirmais sods, bet puiši nepadodas un tā kātiesneši saka, ka drīkst palīdzēt, Jānis mani burtiski pārnes no vienas vietas uz otru. Atkal dodamies ceļā uz laivām, skaisti, ka taka iet gar Gauju.
Laivu posmāsaprtu, ka Ņikita nekad īsti nav arī airējis, neko kaut kā apmācam un braucam. Pa straumi iet gluži labi, pret straumi jau cīnamies. Jūtu, ka man iestājas besis-tik traki man nav bijis jāairē nevienā posmā(parasti puiši izdara lielo darbu). Šur tur pastrīdamies, bet nesakaskasamies-tas labi. Pēc šī posma izlemjam sadalīties-Ņikita brauks uz finišu, kur ir starts pēdējam kāju posmam,bet es un Jānis brauksim velo posmu. Man ir sajūta, ka atstājam Ņikitu nedaudz likteņa rokās, jo mums nav tādas labas skaidŗibas ka viņam izskaidrot ceļu(it kā jau vienkārši, bet esam tiešām noguruši)un nevar saprast cik noguris ir viņš. Lai vai kā dodamies cēlā. Pirm punktu meklējam kalnā, kad es izlasu ka jāmeklē pagrabs, atrdodam arī to, te izrādās noder līdzi ņemtais pukturītis-punkts ir dziļi pagraba ejā,turklāt vēl aiz pagrieziena.Vienai būtu baisīgi. Nakamais punkts ir otrā krastā upītei-es gribu atrast improvizētu tiltiņu,jo esmu pārliecināta, ka tādam jābūt, bet tā kā nav sameklējam pāri pārmestu dēli un koku sanesumu un tiekam pat daudz maz sausi. Nākamie četri puntkinenākas viegli, jo daudzi novietoti kalnā, vai jābrauc pa smilšainākiem ceļiem kā griētos. Pēdējie pnkti jau tiek ņemti ar stresu vai paspēsim uz kontrollaiku starpfinišā, bet esam precīzi-trīs minūtes pirms tā.
Starpfinišā satiekam Ņikitu-atkļuvis pirms divdesmit minūtēm pa ceļu. Labi. Tālāk ejam visi kopā - speciālais uzdevums ar virvēm-puiši uzvelk mani augšā pa virvi un es atzīmējos-forši man, viņiem droši vien bija smagi. Neko dodamies pēdējā posmā, kur jāsavāc pēdējie 8 punkti. Pēc pirmā punkta paņemšanas nedaudz apjūkam-sajūk debespuses un virzieni, bet kompasi palīdz un tālāk viss iet labi, līdz nonākam pie punkta, kura tur nav-palikusi vien lente. Brīdi vēl meklējam-varbūt nedaudz tālāk/tuvāk? Nekā. Zvanu organizatoriem un ziņoju-šie izbrīnīti, bet piefiksē. Tad atkal viss labi, līdz viens punkts nestrādā-atkal zvanu organizatoriem-jā tā esot, nekas, arī to piefiksē. Palicis pavisam nedaudz, punkts virsotnē-Jāni saka, ka tas būs nāvējošs-tāda ir ari sajūta, bet mēs uzvaram sevi,nogurmu un finišējam. Visi punkti paņemi. Gandarījums vismaz man ir milzīgs, liekas, ka pārspēj nogurumu. Virtuvēmums sakasa vakariņām kaut ko, bet tas mums leikas kā gardākais mielasts-esam mežonīgi izsalkuši un vienkārši aprijam savu ēdienu. Dzīve tai brīdī ir lieliska. Jānis mūs ved uz Hesīti pēc kolas un tad uz Siguldas skaisto jauno staciju(tiešām superīgi izremontēts). Tālāk vien varu pieminēt, ka kola tomēr nepalīdzpalikt nomodā, bet pamostos laicīgi un kā pirmie izvēlamie sno vilciena-es steidzos mājās. Ņikitam vēl jāgaida vilciens uz Sloku. Braucot jūtu ka šur tur jau smeldz zilumi, bet galvenais noguruma dēļ jūtos kā zombijs, kāpjot pa kāpnēm paspēju vien sašust(ties nezinu ar cik adekvātu frāzi) par novemtajām kāpnēm un nesaprotu kaimiņa joku, jo manas smadzenes vnk nespēj neko vairs apstrādāt. Mazgājoties atrodu divas ērces, bet nu jā, diena galvenokārt pavadīta mežos.
Šis bija pēdējais Xrace posms sogad, ir piedāvājums doties uz 24h RAID laikākad notiek ģeorallijs. Vakar teicu, ka laikam nē, šodien jau domāju-varbūt tomēr?
|
|