|
[18 Sep 2012|12:00pm] |
Brīvdienās brālis prasīja, ko vēl bez sportošana sun dabra es darot-vai man esot kādi hobiji. Sportošana neskaitās? turklāt tas ko es daru jau nav īsta sportošana, tas tiešām ir brīvā laika pavadīsānas veids. Jo vai Pilsētas medības kāds sauktu par sportu? Hell no.
Vajadzēja viņam teikt, ka man ir hobijs iekulties nepatiksānās. Pēdējās nelielās nepatiksānas bija svētdien vakarā. Nogulēju savu pieturu vilcienā un man vēl likās, ka gala pieturu nevar nogulēt. Pamodos, kad jau vilciens brauca kaut kur prom no centrālās stacijas un es biju tik samiegojusies ka sākumā nesapratu es vēl sapņoju, esmu Jaunolainē, vai Krustpilī. Kad apvēdzu, ka braucu ar vilcienu velsviņuzina kur, ātri savācu pekletes(ieksaitot vēlosipēdu) un devos uz vilciena sākuma galu, cerībā, ka to kāds vada (un ne tālāk par Rīgas robežu) un tikšu ārā. Ar velo tikt cauri vairākiem vagoniem un tamburiem nav fun, bet es biju stipri priecīga sasniegt pirmo vagonu, kurā man uzbrēca konduktore-ko es še darot. Kad paziņoju, ka biju iemigusi un man nav nekāda prieka tur atrasties, viņa nomierinājās. Lēnām es tiku skaidrībā, kur ir tas sasodītais vagonu parks(Maskačkā starp citu), toties konduktori štukoja, kurš kolēģis nav padarījis savu darbu un aizlaidies pārāk ātri. Izkāpusi es sapratu, ka vēlarvien nedaudz guļu un dubļu bleķim kaut kas noplīsis un tāpēc velosipēds visu laiku grab. Mājās ripinoties fantazēju par to, kas būtu, ja es pamostos 15minūtes vēlāk, kad vilciens jau apstājies, visi izkāpuši un gaismas nodzisušas...
|
|