Pirmais skābes trips. Bija fucking insane.
Tripoju ar KJ, čūbi, un Sil mūs pieskatīja. Vai nu tāpēc, ka esmu teeny tiny girl vai arī pagadījās lielāka marka, bet apsitos divreiz trakāk par viņiem. Nekas, ko es pirms tam biju lasījusi, mani tam tripam vispār nesagatavoja. Bija tas burning up periods, kad man viss likās ļoti traki un pamazām pazuda izpratne par visprimitīvākajiem jēdzieniem, piemēram, kā darbojas laiks, ka man ir kaut kāda patība un citiem cilvēkiem arī ir patība, cīnījos ar apziņu, ka es varbūt esmu sieviete un tie pārējie ir vīrieši, bet ko tas nozīmē un kā tas darbojas, es nevarēju saprast. Palika arvien trakāk un trakāk, es skatījos kā dīķis vibrē mūzikas ritmā un, pieķērusies Sil, šņukstēju, ķiķināju un murmināju, ka mēs esam ļoti vieglprātīgi ar šo visu apgājušies, ļoti vieglprātīgi gan. Also man bija mugurā gari svārki ar visādiem trippy patterns (in retropect: bad idea), un uz tiem skatoties es nevarēju aptvert, ka man tur apakšā ir kājas, un kā tas vispār darbojas. Ekstremitātes? Wut?
Kamēr puikas skraidīja apkārt priecādamies par to kādi patterni ir uz dēļiem, man viss bija par daudz. Es redzēju, kā vibrē gaiss starp objektiem, līdz ar to, es nevarēju aptvert, ka ir atsevišķi objekti kā tādi nevis viens liels thing, tāpēc bija ļoti creepy pārvietoties. Mēģināju runāt ar Sil, bet nevarēju sekot līdzi nekam, ko viņš teica, visu laiku sanāca kaut kur kinda aizķerties. Nebija jau arī tā, ka varētu parunāt, jo izplūda robeža starp skaņu un fiziskiem/vizuāliem objektiem; šķita, ka vārdus, ko es gribēju teikt, varētu sakošļāt. Bija riktīgs struggle ar laiku, nekādi nevarēju saprast, kā tas ir, ka kaut kas bija pirms tam un ka būs vēl arī kaut kas pēc tam. Mocīja jautājums ''no kurienes?'' as in no kura mirkļa mēs te visi ieradāmies. Atmiņa nestrādāja, bet curiously vienīgie kaut kādi piesaistes punkti, ko es uz atpakaļu varēju attīt, bija iepriekšējie drug experiences. Tā kā viss, uz ko es skatījos, bija klāts ar daudzkrāsainiem vibrējošiem fraktāļiem, šķita, ka visam ir ļoti daudz virsmas, un nebija atšķirības starp skatīšanos un aptaustīšanu (šo es aptvēru vēlāk, kad šīs maņas atkal kļuva atdalītas).
Puikām jau viss kļuva mierīgāk un viņi gribēja doties staigāt uz mežu. Es kaut kā aizgāju ar plikām kājām (nav brīnums, ka es neiedomājos uzvilkt kurpes, ja neaptvēru, ka man ir kājas). Atsvešināti prātoju, cik gan arhetipiski ir tas, ka puikas kaut kur purposefully gribēja doties, kamēr man gribējās pie kāda pieturēties un lai mani pasargā. Neviens mani nepasargāja though, tā nu es mežā sagriezu kāju. Likās jocīgi, ka var nesaprast ne rīta ne vakara, bet sāpes joprojām ir asas. Mocīja dualitātes jautājumi un neskaidrības no sērijas slapjš/sauss, un bieži vien nevarēju atrast to otru pretstatu. Pa visurieni rāpoja krāsaini, pulsējoši thingies.
Šķiet, šis viss ārprāts vilkās kādas 5 stundas. Tikai tad, kad man to bildi atkal sāka līmēt kopā, es vispār varēju sākt domāt, ka es varbūt varētu par šo visu kaut kā tā labi mēģināt justies. Nezinu, vai sanāca. Rezultātā, kad puikas jau aizgāja gulēt, es joprojām biju wide awake, skatījos filmu un tripoju skatoties uz mēreniem crazy patterns. Kopumā laikam kādas 14h sanāca. Nevienā brīdī es nejutos tā, ka es varētu apdomāt kaut kādus fundamentālus dzīves jautājumus, ja nu vienīgi kamēr skatījos Tree of Life. Nedaudz vilšanās par šo, jo tieši uz to es cerēju.
Notes to self for future reference:
_while burning up piesaistīt uzmanību ikdienišķām darbībām, lai neaizietu completely below under.
_darīt to visu daudz maz pazīstamā vietā, lai varētu pārvietoties, kamēr viss ir klāts ar insane trippy fractals.
_nevilkt plandošas, krāsainas drēbes
_darkside un florence and the machine bija laba mūzika
_vienmēr ņemt līdzi skaidrus cilvēkus
Tripoju ar KJ, čūbi, un Sil mūs pieskatīja. Vai nu tāpēc, ka esmu teeny tiny girl vai arī pagadījās lielāka marka, bet apsitos divreiz trakāk par viņiem. Nekas, ko es pirms tam biju lasījusi, mani tam tripam vispār nesagatavoja. Bija tas burning up periods, kad man viss likās ļoti traki un pamazām pazuda izpratne par visprimitīvākajiem jēdzieniem, piemēram, kā darbojas laiks, ka man ir kaut kāda patība un citiem cilvēkiem arī ir patība, cīnījos ar apziņu, ka es varbūt esmu sieviete un tie pārējie ir vīrieši, bet ko tas nozīmē un kā tas darbojas, es nevarēju saprast. Palika arvien trakāk un trakāk, es skatījos kā dīķis vibrē mūzikas ritmā un, pieķērusies Sil, šņukstēju, ķiķināju un murmināju, ka mēs esam ļoti vieglprātīgi ar šo visu apgājušies, ļoti vieglprātīgi gan. Also man bija mugurā gari svārki ar visādiem trippy patterns (in retropect: bad idea), un uz tiem skatoties es nevarēju aptvert, ka man tur apakšā ir kājas, un kā tas vispār darbojas. Ekstremitātes? Wut?
Kamēr puikas skraidīja apkārt priecādamies par to kādi patterni ir uz dēļiem, man viss bija par daudz. Es redzēju, kā vibrē gaiss starp objektiem, līdz ar to, es nevarēju aptvert, ka ir atsevišķi objekti kā tādi nevis viens liels thing, tāpēc bija ļoti creepy pārvietoties. Mēģināju runāt ar Sil, bet nevarēju sekot līdzi nekam, ko viņš teica, visu laiku sanāca kaut kur kinda aizķerties. Nebija jau arī tā, ka varētu parunāt, jo izplūda robeža starp skaņu un fiziskiem/vizuāliem objektiem; šķita, ka vārdus, ko es gribēju teikt, varētu sakošļāt. Bija riktīgs struggle ar laiku, nekādi nevarēju saprast, kā tas ir, ka kaut kas bija pirms tam un ka būs vēl arī kaut kas pēc tam. Mocīja jautājums ''no kurienes?'' as in no kura mirkļa mēs te visi ieradāmies. Atmiņa nestrādāja, bet curiously vienīgie kaut kādi piesaistes punkti, ko es uz atpakaļu varēju attīt, bija iepriekšējie drug experiences. Tā kā viss, uz ko es skatījos, bija klāts ar daudzkrāsainiem vibrējošiem fraktāļiem, šķita, ka visam ir ļoti daudz virsmas, un nebija atšķirības starp skatīšanos un aptaustīšanu (šo es aptvēru vēlāk, kad šīs maņas atkal kļuva atdalītas).
Puikām jau viss kļuva mierīgāk un viņi gribēja doties staigāt uz mežu. Es kaut kā aizgāju ar plikām kājām (nav brīnums, ka es neiedomājos uzvilkt kurpes, ja neaptvēru, ka man ir kājas). Atsvešināti prātoju, cik gan arhetipiski ir tas, ka puikas kaut kur purposefully gribēja doties, kamēr man gribējās pie kāda pieturēties un lai mani pasargā. Neviens mani nepasargāja though, tā nu es mežā sagriezu kāju. Likās jocīgi, ka var nesaprast ne rīta ne vakara, bet sāpes joprojām ir asas. Mocīja dualitātes jautājumi un neskaidrības no sērijas slapjš/sauss, un bieži vien nevarēju atrast to otru pretstatu. Pa visurieni rāpoja krāsaini, pulsējoši thingies.
Šķiet, šis viss ārprāts vilkās kādas 5 stundas. Tikai tad, kad man to bildi atkal sāka līmēt kopā, es vispār varēju sākt domāt, ka es varbūt varētu par šo visu kaut kā tā labi mēģināt justies. Nezinu, vai sanāca. Rezultātā, kad puikas jau aizgāja gulēt, es joprojām biju wide awake, skatījos filmu un tripoju skatoties uz mēreniem crazy patterns. Kopumā laikam kādas 14h sanāca. Nevienā brīdī es nejutos tā, ka es varētu apdomāt kaut kādus fundamentālus dzīves jautājumus, ja nu vienīgi kamēr skatījos Tree of Life. Nedaudz vilšanās par šo, jo tieši uz to es cerēju.
Notes to self for future reference:
_while burning up piesaistīt uzmanību ikdienišķām darbībām, lai neaizietu completely below under.
_darīt to visu daudz maz pazīstamā vietā, lai varētu pārvietoties, kamēr viss ir klāts ar insane trippy fractals.
_nevilkt plandošas, krāsainas drēbes
_darkside un florence and the machine bija laba mūzika
_vienmēr ņemt līdzi skaidrus cilvēkus
murrāt