| Ha! |
[22. Apr 2004|10:40] |
| [ | Garastāvoklis: |
| | tīri jauks | ] |
| [ | Mūzika |
| | Radio SWH Bē-Bē Brokastis | ] |
Izrādās, ka tāda tikšana pie komentāriem savam žurnāliņam ir visai sarežģīta lieta. Būs vien jāsāk zīmēties - līst svešās dienasgrāmatās un komentēt!
Gribējās jau uzreiz kļūt par baigo stāru, kura domas visi grib zināt! :D
Nu nekas!
Šitā tak galu galā ir dienasgrāmata! Un es jau arī neko prātīgu vēl neesmu uzrakstījusi!
Nu ja! Pēdējā laikā (apmēram nedēļa) esmu pamanījusi visai dīvainas izmaiņas savā ņe to raksturā vai iekšējā pulkstenī, jeb attieksmē - īsti nezinu. Jebkurā gadījumā es nevarētu teikt, ka tas notiktu kaut kā ļoti apzināti un ar mērķi, tāpēc tas ir vēl neizprotamāk! Lieta tāda, ka nu jau veselas trīs pilnas nedēļas es vēl ne reizi neesmu nokavējusi uz darbu! Tas ir stipri jocīgi, jo parasti es kavēju vismaz reizi nedēļā vai biežāk! Un šajā visā sakarā šonedēļ notika divas visai dīvainas lietas: vienu dienu es biju nez kāpēc uzlikusi modinātāju par pus stundu vēlāk nekā parasti un dīvainākais ir tas, ka es pamodos 6.20, tas ir divdesmit minūtes pirms modinātāja, kaut arī esmu zvērināta pūce un parasti(agrāk) vienā mierā nogulēju visu pat tad kad man bija 3 modinātāji! Un vēl - vakar piecēlos laicīgi, bet no mājas izčammājos 5 minūtes vēlāk nekā vajadzētu, kas automātiski nozīmēja ka mans mikriņš jau aizgājis un attiecīgi uz otru mikriņu es paspēt nevaru, bet tālāk bija ļoti dīvaini - atbrauca mikriņš (nokavējies vai par ātru, nezinu), pēc 10 minūtēm jau biju centrā, tomēr otru mikriņu man vajadzēja nokavēt, bet nē. Stāvu es krustojumā un jau prātoju ko lai sadara pa tām 28 minūtēm, kas man tagad ir, un redzu, ka piebrauc mans mikriņš. Gandrīz apgāzu blakus stāvošo tanti, bet tomēr mikriņā tiku. Un atkal uz darbu nenokavēju.
Man jau sāk likties, ka tas ir kāds lāsts. Bezmaz rodas kāre kādu rītu speciāli lēnām padzert tēju, jo tā tak vairs neesmu es, ja nekavēju!
Tā lūk! :) |
|
|
| ... |
[22. Apr 2004|12:40] |
| [ | Garastāvoklis: |
| | dažāds | ] |
| [ | Mūzika |
| | vējš jūrmalas priedēs | ] |
ja man būtu vēl viena sirds
varētu es to sargāt un lolot
varētu augstu saulītē celt
augstās skolās mīlai skolot
tomēr man ir viena tik šī
nodzīta un nogurusi
klusi tā savā stūrītī sēd
mērcētas rozīnes ēd
varētu jau tā skraidīt un diet
katru rītu peldēties iet
ikvienu pieneni paostīt
katru bērzu noglāstīt
bet nē
man sirdī plašums liels
un sāp tai katra atbalss
tā katru grib sevī ieraut
un katrs to sūta lapās |
|
|
| Par laiku... |
[22. Apr 2004|17:46] |
| [ | Garastāvoklis: |
| | domīgs | ] |
| [ | Mūzika |
| | Lietus sitas pret manu palodzi... | ] |
Kāpēc mani šodien mulsina?
Kaut arī tas uz brīdi ir pat patīkami, tomēr pēc tam ir vientuļi!
Un ārā ir tik auksti...
Es kaut kad sen lasīju grāmatu "Varoņa nāve" (vai tik autors nebija Hemingvejs - precīzi neatceros) un tur bija rakstīts apmēram tā: ir apbrīnojami cik viegli un ātri cilvēks aizmirst par saviem principiem un pārliecību, ko iepriekš bij kaismīgi aizstāvējuši brīdī, kad tas skar viņu pašu.
Var bezgalīgi spriedelēt par brīvām attiecībām, kurās ne vienam ne otram nav
jābūt monogāmam dotajā dzīves posmā, tomēr kad viena puse uzzin par otras "sānsoļiem", brīvās attiecības tiek aizmirstas. Un ja tomēr tas netiek pateikts, sāp ta tik un tā!
... |
|
|