| Par laiku... |
22. Apr 2004|17:46 |
Kāpēc mani šodien mulsina?
Kaut arī tas uz brīdi ir pat patīkami, tomēr pēc tam ir vientuļi!
Un ārā ir tik auksti...
Es kaut kad sen lasīju grāmatu "Varoņa nāve" (vai tik autors nebija Hemingvejs - precīzi neatceros) un tur bija rakstīts apmēram tā: ir apbrīnojami cik viegli un ātri cilvēks aizmirst par saviem principiem un pārliecību, ko iepriekš bij kaismīgi aizstāvējuši brīdī, kad tas skar viņu pašu.
Var bezgalīgi spriedelēt par brīvām attiecībām, kurās ne vienam ne otram nav
jābūt monogāmam dotajā dzīves posmā, tomēr kad viena puse uzzin par otras "sānsoļiem", brīvās attiecības tiek aizmirstas. Un ja tomēr tas netiek pateikts, sāp ta tik un tā!
... |
|