Nebaidies mans draugs, es nepazudīšu. Es tikai nemāku kā tu mīli.

Pāri pasaulei traucas vārdi, par sapņainību, prieku, laimi, veiksmi.
Kā kaijas un kraukļi manā prātā uz jumtu korēm ķērc sešas pēdas VIRS zemes. un kaķi, kur gan putni bez kaķiem ir.
un tad tie paceļas. un nes dziesmas un emocijas. projām. kādam ka m tās vajag. arī žēlumu un ironiju tie aiznes. par tiem kuri neredz un nedzird. nejau spoguļa attēlu vai jaunākās klačas neatpazīts, bet gan neredz skaisto vientuļā laternā kas apgaismo kādu tumšu ielu, vai nedzird klusumu...

un tad es atceros. mēs visi lūdzam putniem, enģeļiem un augstākiem spēkiem visu to labāko: pilnu ledusskapi, naudu, labus šampūnus, drēbes, skaistas lūpukrāstas. Un aizmirstam ka ja tie neveiksmi atnes, arī tā ir dāvana.. jo kā gan mēs zinātu kas ir laime, ja nepazītu neveiksmi? Kā dzeinieks varētu būt dzejnieks, ja tas nezinātu sāpes un sentimentālisma mazliet?

Es pazudu nekurienē un pēdējo reizi sajutu tavu elpu, tavus skūpstus šorīt. un tas biji tu, kas mani samīļoja un paziņoja: "Mīļā, laukā līst lietus" un vai zini? es priecājos ka to pateici tu, jo nezinu vai būtu kādam citam piedevusi to paziņojam, ka maniem putniem salst un knābjos sitās smagie lietus pilieni, bet tu to pateici tā, ka likās katram no viņiem patīk lietus un tie izbauda tā smaržu un tie iemīlas tajā. Es reti apzinos to, ka man ir paveicies ka esi man blakus, un es reti novērtēju tavas pūles un tevi un to ko dari manā labaa, kā tu man ar savu esību palīdzi, kā tu mani samīļo un nobučo pierīti un deguntiņu. Un kā tu mani sargā brīžos kad man ir slikti, kad pārņem izmisums. Ja vien es mācētu dot tik daudz cik tu, mīļais... Bet es iemācīšos darīt tevi tik pat drošu par manu mīlestību, cik drošu tu esi darījis mani. es zinu ka tu esi laimīgs, tāpat kā es. pat ja mums vairs nebūtu nekas tikai mēs viens otram. tā cēli, līdz nākamajam saulrietam, kafijas krūzei un cigaretes dūmam.