zem sētas palika atmiņas.

bļeģ. es nemīlu lamāties. un tomēr. šodien es mīlu visu.
es mīlu atmiņas. šodien, jo sevišķi atmiņas.
vai tiešām gads? vai tiešām tik drīz jau būs gads?
es mīlu dabu. un es apsolīju sev, ka tā būs vienīgā lielā mīlestība.
pārējās lielās mīlestības gluži vienkārši apgrauž spārnus, kad esi debesīs, un gaida, kad sasitīsies krītot. [es vairs negribu pieķerties. kā rasas pile zālei. nu negribu]

nē! es jau neesmu pret. tad man būtu jābūt pret dzīvi. dzīvošanu. sapņiem un to piepildīšanu.
bet man ir bailes. no tā ka es solijumu neturēšu. es zinu ka neturēšau. un manai mīļajai. miera nesējai. vienīgai, kura nav manas mīlestības savtīga bijusi. viņai. dabai blakus nostāsies, kāds, kurš būs mans marihuānas efekts.

šodien. ejot mājās no skolas [fak. aizmirsu ieiet unibankā izņemt karti.] klausoties boba mārlija dziesmu manī iezagās milzīgā pasaulīgā mīlestība. nekur jau viņa nebija zudusi. patiesībā es vienkārši šķietami atkal ieskatijos savā zemapziņā. un no kādas pusaudzes to vien dzirdu kā komplimentus.
"tu esi forša.
tev ir superīga dzīves uztvere.
man patīk kā tu runā.
patīk ka saki visu ko domā.
man patīk tavs stils" nu tas tā. maza daļa no tā ko man saka. un visam ko saku pamāj ar galvu un piekrīt. respektīvi galu galā man sajūta ka nediskutēju, bet runāju pati ar sevi. lai gan patiesībā ir jauka sajūta ka esmu kādam cilvēks par kuru fanātiski elpot.

es šodien no sirds jūtos mazliet nejauka. un tas laikam nav man raksturīgi. bet pa reizei ir vēlēšanās visu "izgāst" kkur. un jā.

lai ar tevi miers. ar mani viņš atkal draudzējas :) [pēc tādas gara enerģijas izlikšanas pāri palikt var tikai miers]