a vot.

vai zini kā smaržo prieks, atmiņas un laime?! es zinu. ļoti skaisti smaržo.
līdzīgi kā fotoalbūms, tikai mazliet labāk..

visam ir savas smaržas, un es zinu ka mana bērnība smaržo pēc kafijas. Tās ko māmulīte dzēra. vasara smaržo pēc puķzirnīšiem. jā. agrāk man vienmēr dāvāja puķzirnīšus vasarā..[pēdējā laikā gan šīs puķītes redzējusi neesmu..]
bet tad bērnība paiet, un tu viens mētājies kaut kādos pasaules nostūros. Mājās valda haoss [kurš reizēm pat tīri labi patīk], kādu sāk iemīlēt (piemēram dzīvi) kas mājās rod vēl lielāku haosu.. bet no tā nebaidās. nebaidās tik ilgi kamēr par to nesāk pārmest.. un brīdī kad sāk, mēģinu to uztvert viegli, viegli.. lai neizraisītu kādu nejauku strīdu ar pārējiem, bet tas vieglums šķiet spēj nokaitināt vēl vairāk, jo nav ne aizstāvības runas, ne iemesls kāpēc ir tā kā ir. tā ir pašplūsma. neizvēloties nevienu galējību un spējot/mācoties kontrolēt sevi, domas, savu pasauli.. bet cik tad tā "sava pasaule" var būt stipra, ja kaut negribot sanāk būt atkarīgam no kāda?! Protams, katrai atkarībai ir arī sava labā puse. Cigaretes dūms un process ir bauda. Itkā jau pelēks dūmu mākonītis, kurš cīnās ar plaušām, un kādu dienu iespējams tās piebeigs pavisam, un kad viena tiek nodzēsta, pēc laiciņa tiek paņemta vēlviena, vēlviena, un vēlviena. Šķiet, ka tas nebeigsies nekad.. gredzens, kurš pārplīsīs tikai brīdī, kad būs liels liels iemesls un griba. un kā ar citām atkarībām?! Ar atkarību no vecākiem?! tas pats. gribās aiziet un beigt būt nelielam parazītam vecāku skavās, bet tas nav tik viegli. vēlme sargāt viņus ar savu mīlestību ir pietiekoši liela.. Man traucē doma, ka dzīvoju uz viņu rēķinu, bet tajā pašā laikā radu haosu viņu vidē[garīgajā arī]. ne aiz naida, bet aiz savas gribas caur visu respektēšanu, mīlestību un cieņu.. es rēķinos ar viņiem, bet mana dzīve nav pakārtota viņiem, tieši tāpēc jūtos parādā. parādā atrast darbu, atrast savu miteklīti kurā viņiem netraucētu, lai viņi netraucētu man.

Tas nozīmē ka man ir divas kājas - ar vienu es cenšos atspārdīt durvis uz neatkarību, kamēr otra stāv vēl vecāku virtuvē :)

un tomēr?! kas nekaiš dzīvojot ar tik foršiem cilvēkiem. Tomēr jūtos kā cilvēks bez pajumtes, jo es īsti neesmu noskaidrojusi kur ir manas mājas. šeit, kur es parādos reti un zinot ka mani joprojām gaida un mīl, vai tur ārā, lielajā pasaulē, kur ir tik daudz un vēl mazāk..