.s.s.s.s.s.s.s.s.s.s.s.s.s.

Uznāca rakstīšanas prieks.
Ziniet?! tā jau runā, ka ja ir negatīvo emociju lādiņš, tad viņas kaut kur ir jāizliek, un vislabāk esot tās uzrakstīt, izdusmoties uz papīra, nu.. tā nu es laikam nolēmu izmantot virtuālo papīru.

Es negribu dusmoties. bet es dusmojos. uz sevi. Ir tik grūti, ja apkārt ir tik daudzu cilvēku, kuriem sāp, un ka tu neko nevari izdarīt. Un tik līdz centies un pieķeries kaut kam klāt, vecie notikumi beidzas, bet pavēršas jauni mēsli. Tik bezcerīgi, tik apnicīgi visu laiku vārtīties viņos. Nu nav jau tā, ka es nespēju palīdzēt, es spēju, vienmēr uzrodas kāds cilvēks, kurš pasaka "Es nezinu ko būtu darījis/darījusi, ja tajā grūtajā brīdī nebūtu bijusi tu man blakus". bet man bail. man bail ka mēs nekad nepieaugsim no problēmām, no ikdienišķām lietām, man bail, ka nekad netiks pilnībā novērtētas pašas dārgākās vērtības.. Lai nu kā, tas mans darbs - palīdzēt, pat ja nesaņemu to paldies, bet ne jau par to es dusmojos.

Es dusmojos par to, ka par savām problēmām nevaru/nedrīkstu/neuzdrošinos runāt ar apkārtējiem. Es trīcu, vāros iekšēji. Es skumstu iekšēji. Es... Un pat vakar - domādama, ka esmu atradusi kādu cilvēku kam pastāstīt, pretī gaidot, ka mani samīļos, pretī dabuju viņa sāpi. Un tā notiek vienmēr.. tiklīdz kādam atklājos, cilvēks sāk stāstīt par savām lietām, tāpēc man labāk patīk savus mēslus turēt sevī.. Jo neviens jau nezin kā jūtos tad, kad skumstu. Laikam jau esmu tas cilvēks uz kuru paskatoties - jā, viņai es atdošu savu slikto enerģiju. Bet kā man kāda sieviete teica - tu esi stipra, turpini savu filozofisko dvēseli attīstīt un palīdzi cilvēkiem ar psiholoģijas prasmēm. Tev ir iedzimts. Kas man ir iedzimts?! Tas lai paliek noslēpums. bet ir tas no kā es visvairāk baidos.. bet es cenšos, un ticot likteniem, es zināju ka tam kautkad jānotiek..

Lai nu kā, tā arī ir..kwjehr wiyt ath aodrut adourh gdkj gf ā. jā. te laikam ir jāraksta kāda tad īsti ir mana problēma?! viņa ir liela, bet es nerakstīšu, un nevienam nekad vairs neteikšu, jo nejau kādu tas interesētu tāpēc lai palīdzētu... Visus interesē tīras zinkārības pēc. Un tikai tad kad atradīšu cilvēku, kurš manī tiešām klausīsies, es pastāstīšu sevi viņam. Un tad nelūgšu neko, tikai klusumu. Klusums būtu mani svētki,par to, ka beidzot kāds ir klausijies, un es zinu, ka tad raudātu pat debesis. Un tad lūgtu viņu pastāstīt savu sirdssāpi, jo es zinātu kā viņš jūtas.

līdz nevienam nesāpēs..