Es gribu laimi. visos.

Klusas domas ir radītas tam, lai viņas klusībā arī paliktu.
Tādā kā zārciņā ieliktas un tumšā zemē ieraktas.
Un ja kāds izlems apciemot manu domu kapsētu,
es lūdzu, nepalieciet tur ilgi. Jo viņas klusību un vienatni mīl vairāk. Un ja kāds tur paliek, tad ārā vairs netiek, un pats kļūst par šo kluso domu, un tad doma mirst. Un tikai es drīkstu par šīm domām skumt. Jo tie ir mani mirušie enģeļi, un asins vietā gļotainas sēras. Kapakmeņu vietā ir zeme. un uz zemes viegli ievilkta katras domas dzimšanas un miršanas datums. vecākās jau pagaisušas un grūti salasāmas. bet jaunākās.. pie jaunākajām kraukļi lidinās. Un šad tad es par kraukli kļūstu un klīstu ap savu mirušo enģeļu kapsētu. Reizēm es tur esmu koks, gaiss,skumja, smaids, vilks, lapsa, bet reti es to apmeklēju savā izskatā..
Labi. Labi ka tā.
Un es vēlos savu pasaulīti ideālu. Un mana ideālā pasaule ir laime. visos. visiem.
"Ja tu kaut ko patiešām vēlies, visa pasaule klusībā sadosies rokās, lai tev palīdzētu."