what`s · the · worst · that · i · can · say?

*jā.man tevis pietrūkst. tad kad nav iespējams aizsniegt ar roku un izbužināt matus. katru dienu izdzirdot tik ļoti pazīstamo balsi, man šķiet,ka tu kaut kur tomēr te esi, bet nē. es zinu,ka man nāksies paciesties līdz brīdim..jā,līdz brīdim,kad es būšu tur prom, tik tālu no ierastās vides un esošā. man reizēm škiet,ka pareizāk būtu ierakt galvu smiltīs kā strausam un izlikties nedzirdam, nejūtam, neesam. bet tas nemainītu tavu esamību kaut kur tur, kur laiks atšķiras pa divām stundām un, šķiet, ka ir vēsāks.

*četras dienas tu uz mani dusmojies, bet es to sapratu tikai vakar. šodien tu solīji uz mani rāties, bet satiekot atkal tikai mīļi bužināji un mīļoji. tas tiesa, es tevi nesatiku ilgi, es solīju braukt ciemos, bet aizklīdu pa ceļam, tu solīji braukt ciemos, es nebiju mājās. bet tomēr, es zinu,ka brīžos,kad uz manas rokas parādās whoreface, tu esi vienīgais,kurš spētu apmierināt manu neizlēmību. tu, tu esi tas,kas zin, kapēc, kad un kā. tu, esi mana Liepājas elpa.

*katru rītu, kad mūsu pēdejie cigarešu dūmi izgaist saullēkta gaismā, kad mums negribas mosties, bet, vēl tikai britiņu, sildīt vienam otru zem segas, es atkal dzirdu to balsi. mums ir kopīga rīta kafija ne biežāk kā 7 reizes nedēļā, bet es zinu,kāda balss mani sagaidīs telefona zvanā pēc stundas. tu ari zini, un arī viņš zin.

ik nakti ievēlos lai esi laimīgs.
un no rīta redzu,ka tu tāds esi.
arī es, ar saviem nepiepildītajiem sapņiem!