Nu paveicams mums mirstīgajiem ir viss, tas man laikam no mātes. Dažreiz pat nav svarīgi vai sasniedz to mērķi, pietiek ar to, ka tiecas uz to un relatīvi skatoties šķiet, ka mērķis ir sasniegts, taču zinam, ka tā nav, kas mums liek turpināt ceļu uz pilnību. Pats galvenais visā šajā procesā, kā teicis kāds cilvēks pret kuru man ir liela cieņa (šitā jau dikti bieži esmu teicis, par to cieņu :D), -> Es varu izpildīt ļoti sarežģītu kustību un cilvēki no malas teiks WOU, bet pats svarīgākais ir godīgi izpaust sevi, tas ir pats grūtākais, mans draugs" Bet skrobejos jau es par to, ka nepaspēšu jau jaunībā sasniegt šo stāvokli, kad būtu šī relatīvā pilnības sajūta. Ja viņš vēl būtu dzīvs, viņš noteikti noliktu mani pie vietas, es pat zinu, kas viņam būtu sakāms, bet pagaidām nevaru ar to smierināties, tapēc turpinu gauzties.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}