Kad biju pavisam mazs, katru vakaru klausījos pa rādio pasakas, bieži gribēju būt kādā no tām pasakām dzīvot to dzīvi. Biku paaugos skatījos TV... Spilgts piemērs bija laikam krievu filmiņa par kaju un gerdu tad vēlējos arī multene tad vēlējos izdzīvot tādu pasauli ā bija vēl tāda filmiņa par Mio saucās ar kautkā līdzīgi... Gribējās izdzīvot tādu dzīvi kad mazs zēns apgriež asauli otrādi vai glābj utt... Nevēlējos izaugt lai pierādītu, ka varu to izdarīt... Gribu atkal būt mazs un pierādīt, sapņot par nokļūšanu tajā pasaulē, sapņot par iespēju apgriezt pasauli, sapņot par lietām ko var izdarīt mazs puņķains zēns...
Bet tagat sēžu klausos mūziku un sapņoju,kā iekļūt šajā dziesmā un lai šī dziesma nekad nebeidzas... Izdzīvot šo skaisto dzīvi par ko dzied tik daudzās dziesmās, es pats gribu būt dziesma...
Realitāte, kapēc tāds termins izdomāts...? Realitāte tāda ka tas nav iespējams, neē pupu mizas iespējams ir viss... Es būšu mazs zēns, es apgriezīšu pasauli... Es būšu dziesmā, es būšu dziesma... Jūs mani vēl redzēsiet, par mani dzirdēsiet es savus uzskatus un par savu sačakarēto pasaules uztveri dziedāšu (pofig par manu sūdīgo balsi) uz skatuves. Es ar savu gi'cu dzīvošu ar mūziku es bū';su mūzika, mūzika mani darbinās, es viņu es lidošu uz skatuves pāris cm virs zemes, es likšu tirpām noiet pār ķermeni, kad kāds sadzirdēs manu vēstijumu... Visu savu kas man sakrājies brēkšu nelabā balsī, es ceļošu ar skaņas ātrumu... Pietiks man tik ar mūziku, būs skaisti...
Un iepūtiet man, sauciet mani par traku, par stulbu, sapņotāju un diedelnieku, kas pa tālu no šīs pasaules... Iepūtiet man un no visas sirds...