Nu vispār jūtos šodien kā sūds. Gribu izmantot izdevību un atvainoties:
- par to ka šodien varu lamāties.
- par to ka čīkstu te jau praktiski no paša sākuma.
- par to ka nevaru līdzēt jums jūsu problēmās
Bet patiesība tāda, ka ar mani pašu ir tik sūdīgi kā nekad, laikam tā ir tā izdaudzinātā depreija, kuras vārdu vairums lieto ar iemeslu vai bez... Man ir tik sūdīgi, ka sāk parādīties fiziski organisma darbības traucējumi: apgrūtināta elpošana, emocionāla uzbudinājuma brīžos, kādi ir ne retums ir sajūta ka vemšu, koordinācijas traucējumi utt, utt vispār sajūta tāda ka būtu saķēris kādu nāvējošu vīrusu un ejot uz poliklīniku mani būtu notriecis tramvajs. Sajūta ka iekšā smird unpūst, vajadzētu tikai ietīties autos, pakārt kaklā zvanu, lai citi nesaķer ko līdzīgu no manis. Es sadalos, brūku kopā, jau mēnesi, bet pēdējā laikā slimība saasinās... Nav labi. Šodien jāsatiek "dāma" kura mani tik smuki pasūtija pirms mēneša jāsavāc pāris manas grāmatas un tieši šodien, tas notiks ap 15, kad būšu atpakaļ noteikti būšu galīgā dirsā, es to neizturēšu un jāsatiekas vietā kur šatikāmies 2 randevu tad tāds pozitīvu emociju uzplūds tagat galējā robeža negatīvajam. Nava labi, nava labi jūtu aukstu dvašu sev pakausī un karstumu rokās, plīstu un drūpu, vinvārd sakot mirstu, ceru ka atnāksiet uz manu kapu, ja nepuķes nolikt tad vismaz izdzenāt ar koku, tos liekulīgos neliešus, kas būs atnākuši itkā pieminēt mani, pārējiem sakiet lai priecājas. Jūtu, ka šitas labi nebeigsies...
//Ja esat tikuši līdz šai vietai, tad padomājat, ja lasījāt pavirši, bet tomēr tas jūs skāra, izlasi vēlreiz un uzmanīgi, ja neskāra tad vispār nevajadzēja lasīt... Piedodiet par manu gaušanos, un necentieties mani žēlot tikai tapēc, ka tā vajadzētu, un neturiet ļaunu uz mani, es tak esmu neaizsargāts nevaru pretoties, ko var padarīt ķirmju saēsts koka gabals ja to triec pret zemi, tikai salūzt... un vēlreiz piedodiet ka lamājos...