Iekšā tāds tukšum. Kautkā pietrūkst. Nez kā...
Tak skaidrs kā! Jocīgi bet šitādos brīžos nāk atkal virsū šizofrēnija, bet varbūt es vienkārši redzu paralēlās pasaules. Vai vēlvienkāršāk man ir ļoti dzīva iztēle. Visticamāk tā. Absolūts tukšums. Austrumu filozofijā teikts ka jātiecas pēc tukšuma. Noteikti ka nav domāts šāds tukšums...

Kur ir kāds(a), kas aizpildīs man šo tukšumu un vai vispār kāds to var...
Sāpīgi...

Nepamet doma ka tā nav bijusi viņas ideja. Varbūt tā nav doma bet muļķīgas cerības. Kāds draugs man teica ka tā esot paranoja. Var jau būt, var jau būt...