Journal    Friends    Archive    User Info    memories
  Dienu saraksts | Meteolapa - galvenās prognozes un diskusijas | Mans meteo youtube | 2014. gada TOPS |

Draugi


kautskis
1. Sep 2014 14:12 Dark and difficult times lie ahead

Sveicieni 75. gadadienā kopš 2. pasaules kaŗa sākuma!

Visādu notikumu dēļ man jau labu laiku nav pārliecības, ka tie sliktākie scenāriji nav iespējami tādēļ, ka nav iespējami. Ir jau iepriekš bijis tā, ka dažādi optimisti man stāsta, ka tas taču nenotiks tāpēc, ka tas nevar notikt — un tad tas notiek. Tādēļ es īpaši vairs nedzesēju muti, bet gatavojos plānam Ž savā nodabā.

Starp citu, izskatās, ka es neesmu vienīgais. Zelta cenas pasaulē turas diezgan zemas (nu, gada griezumā, nevis vēsturiski zemas), bet Latvijā, ha, vietējie spekulanti ir saoduši pieprasījumu un dažu dienu laikā tā diezgan cītīgi viņas ir pacēlušās. Tik ļoti, ka nu jau viņas stāv bezkaunīgi augstu virs pasaules cenām. Nu i nah, nepērciet zeltu, Ž stundā vissvarīgākais ir galva, nevis zelts.

Bet jā, lietas neizskatās labi. Lietas izskatās pat ļoti slikti. Notikumu prognozes lielā mērā atkarājas no katra paša polītiskajiem uzskatiem, bet mums ir vesela kaudze dažādu sliktu lietu, kas sakritušas kopā vienlaikus. Ne tikai Ukraina, bet, kā te lietotājs [info]extranjero taisnīgi, lai gan varbūt mazliet pārspīlēti, norāda — ir arī diezgan nelāga Eirozonas recesija. Un, kā jau es teicu, trūcīgus cilvēkus uz citu cilvēku šaušanu pielauzt daudz vieglāk nekā pārtikušus. Tāpat droši vien nevajag aizmirst par ISIS, klimata izmaiņām un visādām citādām izpriecām, kas kaut kur ziņu lentes dziļumos šad tad uzpeld.

Bet visam pasākumam ir viena gaišā puse: ja problēmas nerisina un pat ignorē, viņas atrisinās, tiesa. Brīžam viņas atrisinās tā, ka tas risinājums ir svētās šausmas un pati problēma šķiet pavisam sīka un nesvarīga salīdzinājumā ar risinājumu. Bet brīžam, kad šitas svēto šausmu risinājums jau ir saredzams, ļaudis spēj atjēgties un pateikt — šitā turpināt nevar, kaut kas jāmaina, un tūdaļ.

Lūk, un nu visai pasaulei vai vismaz diezgan lielām viņas daļām pienācis šis te brīdis. Daudz ko par to, kādā pasaulē mēs turpmāk dzīvosim, mēs uzzināsim šīs nedēļas laikā. Līdz pavasarim lietas būs vēl skaidrākas. Un pēc kādiem diviem-trim gadiem, ja noveiksies, varbūt jau būs gana daudz izdarīts līdz šim nerisināto problēmu risināšanai.

Tāds arī ir visreālākais patlaban pieejamais optimisms. Nav jēgas izlikties, ka nekādu problēmu nav, bet ir cerība, ka mēs viņas saņemsimies atrisināt. Plānojiet, kā varat palīdzēt risinājumam — bet neaizmirstiet arī mapīti ar uzrakstu "Plāns Ž".

38 raksta - ir doma


kautskis
1. Sep 2014 12:30 Don't try this at home

Tātad nedēļas nogalē bija pārgājiens Limbaži-Aluoja. No Limbažiem līdz Aluojai tik tiešām tikām, bet tā it nekādi nebija jautra pastaiga zaļumos.

Iesākumam neliels fun fact: Limbažu staciju var apskatīt, neizbraucot no Rīgas. Aizejiet uz Zemitāniem, un viņa tur ir. Abas stacijas ir gandrīz pilnīgi identiskas, tikai Limbaži ir spilgti oranži, uzturēti labākā stāvoklī un vairāk pārbūvēti iekšpusē. Zemitāni celti 1953. gadā, Limbaži 1954. Sākotnējā Limbažu stacija bija jūtami glaunāka ēka, bet kaŗā nopostīta, un tā nu mums vietā ir Zemitāni 2. Savukārt Lādes staciju joprojām var aplūkot staltu un neizpostītu: aizbrauciet uz Skulti. Durvis novietotas mazliet citādi, bet vispār tā ir tieši tā pati stacija. Un Intes stacija joprojām stāv Zvejniekciemā, tikai Intē pie nojumītes nebija biļešu tirgošanas būdas. Nekas, arī Zvejniekciemā sen vairs biļetes netirgo.

Jūs droši vien sapratāt domu — dzelzceļa līnijā Rīga-Rūjiena daudzas lietas atkārtojas. Un patiesi, arī posmā Limbaži-Aluoja jau daudz kas ir redzēts.

Vienu brīdi tur ir ļoti burvīgs ceļš: no Limbažiem līdz pat Katvariem ir ērts, līdzens celiņš, pa to pat ar riteni var braukt (ar mašīnu nē, jo tur, kur celiņš krustojas ar kādu autoceļu, viņam priekšā gādīgi pievelti akmeņi. Citādi varētu.) Cik saprotu, Katvaros savulaik bija vēl viena Zvejniekciema nojumīte, bet nu tur vairs nekā nav, un tikai cītīgi ieskatoties var sazīmēt perona atliekas. Bet ceļš ir ļoti patīkams: gar malām aug ābeles, ceļš ir iztīrīts, turklāt pēc 8 kilometriem no Limbažiem viņš aizved līdz brīnumdaiļam meža ezeram vārdā Katvaru ezers (kas to būtu domājis, ka pie Katvaru stacijas ir Katvaru ezers!) Tur acīmredzot jau pēc dzelzceļa slēgšanas no gulšņiem izbūvēts neliels laukumiņš, un no uzbēruma pa kāpnītēm var noiet lejā līdz ezeram, kur ir pikniku vieta. Tur ir jāiet ar kājām, tāpēc tur nebūs pilns ar tušņiem, kas sabraukuši ar mašīnām pacept šašļikus un pakapāt vanagus. Burvīga vieta, ja gribat paiet dzelzceļnieciski vēsturiskā pastaigā, dievu dēļ, aizejiet līdz Katvaru ezeram, pavadiet tur nebēdnīgu pēcpusdienu un ejiet atpakaļ uz Limbažiem! Nelieniet tālāk, tur nekā nav.

Izņemot brikšņus. Milzīgus, milzīgus brikšņus. Ne Neiķenes, ne Pociema stacijas vairs nav saglabājušās, toties ap abām saglabājušies tik krāšņi brikšņi, ka nekur likties. Vietumis tie brikšņi kļūst par īstu šķēršļu joslu, kad jābrien pāri sakritušiem zariem — kaut kādi cilvēknīdēji tīrījuši mežu un nozāģētos kokus sasvieduši uz uzbēruma. Vārdu sakot, tā nav pastaiga, tā ir īsta šķēršļu josla, un uzbērums tas daudzviet ir tīri teorētiski.

Vienīgais, ko bez Katvaru ezera ir vērts apskatīt, ir Puikules stacija, kas gan arī ir cītīgi pademolēta, bet vēl salīdzinoši labā stāvoklī. Tur var uzzināt, ko viena par otru domā apkārtnes jaunietes, saskatīties gana daudz visādu postapokaliptisku skatu un atpūsties pēc skarbas brišanas. Tur arī ir gana viegli tikt klāt, tikai jāpatur prātā, ka Puikules stacija nav pie Puikules (Puikule ir dažus kilometrus tālāk).

Mazliet pirms Puikules sāka līt, un brist pa lietu un mežu galīgi negribējās, tāpēc griezāmies nost un līdz Aluojai aizgājām pa ceļu. Un lūk, ko es jums teikšu: pa ceļu ir ne tikai vieglāk, bet arī daudz interesantāk. Ceļam apkārt var redzēt ciematiņus, laukus, cilvēkus un krāšņas pastorālas ainavas. Pa uzbērumu var redzēt kokus, zāli, gulšņu paliekas un dažviet peronu paliekas. Nekas cits tur vairs saglabājies nav, Limbaži-Skulte ir interesantāks posms.

Nākamreiz iešu virzienā Rīga-Ērgļi, tur tomēr vilciens bija samēra nesen un uzbērums saglabājies daudz labāk. Un, ja nu ļoti sagribēsies ciest, varbūt aiziešu pa brikšņiem no Puikules līdz Aluojai pa uzbērumu. Aluoju-Rūjienu diez vai saņemšos, lai gan var jau būt, ka tur ir burvīgs ceļš.

3 raksta - ir doma


sirdna
1. Sep 2014 09:52

Veltīju trīs minūtes pētījumiem un izskatās, ka Rīgas skolnieki kaut kur pazuduši.

Tuvējā Brīvzemnieka pamatskolā no 805 skolēniem 2003.gadā palika 296 skolēni 2013.gadā. Rīgas Valsts 1.ģimnāzija braši turas, no 921 uz 1068, bet tas ir izņēmums, kamōn, pirmā ģimnāzija.

Citas prestižākas skolas tāpat iet lejā. Rīgas Valsts 3.ģimnāzijā nokritis no 1073 uz 912. Rīgas Franču licejs - no 927 uz 748. Āgenskalna Valsts ģimnāzija - no 732 uz 690, nekas liels, bet tomēr. Vidusskolās bez "Valsts-Ļeņina-ordeņa-sarkankarogotā-gvardes-ģimnāzija" titula skolēnu skaits krīt svilpdams.

10 raksta - ir doma


kautskis
29. Aug 2014 15:45 Nākotne sākas šodien

Labi, ko nu par to, vispār mēs dzīvojam burvīgā pasaulē (un tieši tāpēc negribas, lai viņa sabruktu, bet par to tagad nerunāsim).

Lūk, mēs dzīvojam tādā pasaulē, kur kādus 400 km virs mūsu galvām dzīvo mazs, runājošs robotiņš, kas gaida, kad atkal varēs atgriezties uz Zemes un satikt savu draugu. Robotiņu sauc Kirobo, un viņu uztaisīja, lai japāņu kosmonautam Starptautiskajā kosmosa stacijā nebūtu vientuļi. Taču kosmonauts aizlidoja jau maijā, un nu mazliet vientuļi ir robotiņam.

Pavisam nesen Kirobo izslēdza, un uz atvadām viņš teica nelielu uzrunu. Un nākamgad plānots, ka viņš atgriezīsies uz Zemes. Tāds, lūk, mūslaiku Wall·e.

2 raksta - ir doma


kautskis
29. Aug 2014 13:31 Melot ir patriotiski

Klau, bet kā ir? Protams, pat kailajām kurmjžurkām nu ir skaidrs, ka Krievija kaŗo ar Ukrainu, lai gan krievi visu laiku apgalvo, ka nekaŗo. Bet kā to pasākumu uztveŗ vidusmēra Krievijas pilsonis? Arī apgalvo, ko var muldēt, mēs Ukrainā nekā nedarām — vai priecīgi plaukšķina rokas, re, kā mēs visus pārējos apkāšam, močījam ukrus, bet viņi nekā pierādīt nevar? Vai viņi priecājas, ka valsts melo, vai tiešām no realitātes attālinājušies tik tālu, ka redz tikai to, ko Kremļa stabules atļauj redzēt?

Nu, tas ir — vai krievi tagad domā, ka mežacūka ir zaķis tāpēc, ka Kremlis tā saka, un pajāt, ka tam zaķim ir ilkņi un sari? Un tad, kad Kremlis vienā brīdī atļaus mežacūku saukt par mežacūku, tad viņi tikpat pārliecinoši teiks, bet, protams, ka tā ir mežacūka! Vai tomēr viņi savā starpā priecīgi sabikstās, hehē, kā mēs viņus visus appisām ar savu pastāstu, ka mūsu mežacūka ir zaķis?

22 raksta - ir doma


kautskis
29. Aug 2014 11:56 Darbiņš čaklām rokām: kā uztaisīt kaŗu

Es te pasēšu pāniku, ja negribat, varat nelasīt.

Kad Krievija okupēja Krimu, kaut kur lasīju vienus pānikas sējējus, kas uz jautājumu "Kas notiks tālāk?" pavisam rāmi paskaidroja: "Apskatieties kartē. Krievija tagad iekaŗos Austrumukrainu, lai izveidotu sauszemes savienojumu starp Krimu un Krieviju." Skat, kā.

Un tāpēc man šķiet gana ticami, kad es lasu citus pānikas sējējus, kas stāsta, kā Pūķins grib saglabāt tādu iesaldēto konfliktu Austrumukrainā un uztaisīt no Ukrainas vēl vienu Moldovu. Arī tur savulaik nošķēla nost industriālo Piedņestru, un pārējā Moldova bez viņas — nu, aizbrauciet apskatīties, necik glauni jau nu nedzīvo. Turklāt Moldova, protams, nav vienīgais piemērs, tā Krievija mēdz darīt: nogriežam no lielākām valstīm mazas, izmisušas un kroplas valstiņas un izmantojam viņas, lai visu laiku piebakstītu tai lielākajai valstij — jūs te neaizmirstat, kas jums te kaimiņos dzīvo, ja.

Tas jo burvīgi strādā tad, ja nogriežamais reģions ir diezgan trūcīgs. Ja cilvēki ir pārtikuši un dzīvo labāk, viņiem ir, ko zaudēt, un viņi īsti nav sajūsmā par priekšlikumu "A davai skraidīsim pa mežiem ar kalašņikovu un šausim uz cilvēkiem, vismaz dzīvot būs interesantāk!" Viņiem jau tā ir gana laba un interesanta dzīve, paldies, viņiem to nevajag mainīt tik skarbiem līdzekļiem. Savukārt trūcīgi jauni vīrieši, kam īsti nav, ko darīt, ir īstie ļaudis, no kuŗiem vervēt šādus pa mežiem skrējējus. Viņi jau tā pie vanaga kausa mēdz pārspriest, kā visi viņus uzmet un kā tiem uzmetējiem vajadzētu iedot bietē — viņus nevajag pārliecināt, ka tā ir laba doma.

Un, tā kā Pūķins tagad par russkij mir cīnās, ir ieteicams, lai attiecīgajā reģionā dzīvotu daudz krievu. Vienkārši tāpēc, ka viņus vieglāk pārliecināt, ka visas nelaimes nāk no nekrieviem, kas krievus nīst un visādi viņiem traucē. Ir taču mazliet grūtāk nekrievam iestāstīt, kādi visi nekrievi ir slikti — lai gan ne neiespējami, kā mums pierāda Kaspars Dimiters.

Ņemiet vērā, pārtikuši krievi gan varbūt var kaut ko papurpināt par to, kā nekrievi visus močī — lai gan, ja var ticēt nesenai aptaujai, lielākā daļa cittautiešu sevi uzskata par Latvijas patriotiem, — bet viņus būs daudz grūtāk pārliecināt, ka viņiem vajag atteikties no savas pārticības un varbūt arī dzīvības krievu pasaules vārdā. Ekstrēmisms un vardarbība ir trūkuma radītas kaites, un pārticība ir drošākās (lai gan, protams, ne pilnīgi drošas) zāles pret šādām parādībām.

Nu lūk, un vai te kaut kur tuvumā ir kāds trūcīgs reģions, kur dzīvo daudz jaunu krievu, kam nav darba? Ļausim, lai atbild šis kungs. Tiem, kas nedzird krieviski, varu pačukstēt — viņš ir no Ludzas un stāsta, kā šitā te ir īstā dzīve.

Es, protams, zinu, ka mēs esam NATO dalībvalsts, pie mums nekā tāda nemūžam nevar būt vienkārši tādēļ, ka nevar būt, nekas traks taču nav noticis, tādā garā. Protams. Bet, ziniet, patlaban ir drusciņ tā, ka mums dzīvoklī stāv sešas vaļējas mucas ar benzīnu, un mēs sev stāstam, bet mums nekas nevar notikt, jo mums dzīvoklī nedrīkst ienest sērkociņus.

24 raksta - ir doma


kautskis
28. Aug 2014 10:34 Muksim nu!

Es te gribēju mobīlo aplikāciju, kas ziņo, ja sācies kaŗš. Tad nu pats patēlošu tādu mobīlo aplikāciju: jā, dārgie draugi, ir sācies kaŗš. Es apskatīšos uz to, ko stāstīs Obama, kad aizbrauks uz Tallinu. Ja viņš pārliecinoši pateiks, Vladimir, mazie zaļie cilvēciņi Baltijas valstīs nozīmē Krievijas kaŗu ar NATO, un paziņos kādu nebūt konkrētu plānu, kā to nodrošināt — burvīgi. Man nav iebildumu pret to, ka Baltija kļūst par 21. gadsimta Rietumberlīni. Bet ja viņš stāstīs kaut ko par to, kā viņš ir "norūpējies" un kā viņš aicina "strādāt, lai sasniegtu mieru" — es skatos biļetes. Savā jaunajā mītnes vietā es nebūšu īpaši lojāls pilsonis, jo tas, kā viņi mūs uzmeta, kremtīs visu laiku, bet ir daudz labāk dzīvot tur, kur tu drīksti stāstīt, kā tev nepatīk valdība.

Taisnības labad jāpiebilst, ka pirmais variants patlaban izskatās ticamāks.

38 raksta - ir doma


sirdna
27. Aug 2014 17:34

Nav daudz lietu, kuras būtu vieglākas, plūstošākas un graciozākas par kompi ar svaigi pārinstalētu operētājsistēmu, uz kura vēl nav pat antivīrusa.

9 raksta - ir doma


kautskis
27. Aug 2014 16:01 Jautājumi nebeidzas

Klau, un vēl divi jautājumi.

Kur Rīgā varētu dabūt pāris duču mazu, tukšu brūna stikla pudelīšu ar skrūvējamu korķi?

Un, lai pārliecinošāk varētu argumentēt svētajā kaŗā aifoni vs androīdi: cik ātri uz aifona 4S iet ai ou es 7? Lēni takš, vai ne?

7 raksta - ir doma


kautskis
27. Aug 2014 12:16 Pajautā Cibai

Čau, draudziņi, man te pāris jautājumi ienākuši galvā.

Pirmkārt, viena no skaistākajām bērnības atmiņām man ir mežrozīšu sīrups. Es te gudroju, ka viņu būtu lietderīgi šogad uzmeistarot, jo mežrozītes ir brangi paaugušās un zeļ visos stūŗos, bet edz. Viņš ir dikti ilgi jāvāra, un vai tad nav tā, ka no ilgās vārīšanas viss cē vitamīns izkūp gaisā?

Un otrkārt, ko var pasākt ar kilogramu bekona? Prizmā parādījusies tāda kilogramīga paka ar bekonu, maksā nieka astoņus eiro un izskatās pēc visu sapņu iemiesojuma. Pagalam gribas tādu, bet ko ar viņu pēc tam darīt? Nesēdēšu tak es un negrauzīšu bekonu kā popkornu.

18 raksta - ir doma


kautskis
27. Aug 2014 10:03 Izmēram ir nozīme

Kad ipadiņš dapadiņš pirmoreiz parādījās, visādi asprāši zīmēja bildes, kur Džobss tur aifonu un pēc tam aipadu un pareģoja, ka drīz viņš turēs arvien lielākus un lielākus ekrānus. Diemžēl Džobsa vairs nav ar mums, bet tiem asprāšiem, kā rādās, bij taisnība, jo Apple tagad plāno taisīt īpaši lielu aipadu. Un to, ka viņi taisīs lielākus aifonus, to jau tagad zina katrs ezis. Nu ko, Tim, salauza tevi, puisīt, salauza tevi tā pati dzīvīte. Varēja jau tēlot kādu brītiņu tehnoloģiju pasaules Dalailamu, kas stāv pāri tādām sīkām pasaulīgām lietām kā "kam lielāks ekrāns", bet, kā izrādās, vecie triki — uztaisām visu lielāku — strādā arī Apple.

Bet turpinot par mobilajām tehnoloģijām: Instagrama jaunā aplikācija Hyperlapse solās būt kas pretdabiski lielisks. Es gan viņu nevaru dabūt, jo mēs, androīdu lietotāji, jau esam otrās šķiras pilsoņi, bet nu labi, brīvība tomēr svarīgāka.

12 raksta - ir doma


kautskis
26. Aug 2014 15:53 Pūšana savā taurē

Vārdos nevar izteikt, cik ļoti mūs tracina tie fotogrāfi, kas uz savām bildēm uzraksta "Tāds un tāds Photography". It īpaši daiļi izskatās savienojumā ar kādu acīmredzami ne-anglisku vārdu, teiksim, "Vaironis Ziedins Photography", un tādiem milzu burtiem, lai uzreiz redz.

Mēs redzam, ka tās ir fotogrāfijas, mēs neesam akli. Jūs esat kādreiz redzējuši bildes ar uzrakstu "Ansel Adams Photography"? Nē, jo msjē Adams mācēja taisīt tādas bildes, uz kuŗām atliek apskatīties, lai pateiktu — jāā, šitā ir māksla. Mazi bērni, kad nupat iemācījušies rakstīt, uzskata par nepieciešamu savās bildēs visam pierakstīt klāt "Es", "Mamma" un "Saulīte", acīmredzot tāpēc, ka nojauš — tāpat vien grūti pateikt, ka tā ir mamma. Drošvien ar šitiem Photography rakstītājiem ir tāpat.

Ja jums tik ļoti gribas paziņot, ka šitā ir jūsu bilde, lai citi viņu nenospertu — uzrakstiet stūrītī maziem, gaišiem burtiņiem (c) Vaironis Ziedins, lai tak jums tiek. Bet tāds milzu uzraksts nekādi nemudina uzzināt ko vairāk par jūsu daiļradi un pilnīgi noteikti ne maksāt par to, lai jūs ko mums nofotografētu. Galu galā, jūs jau droši vien arī uz manām bildēm uzrakstīsit "Šitā ir aukstā māgzla, kuŗu uztaisījis Tāds un tāds". Nē, paldies.

14 raksta - ir doma


sirdna
26. Aug 2014 12:11

Rīt būs mana dzimšanas diena. Man būs apaļš 501 gads.

13 raksta - ir doma


kautskis
26. Aug 2014 10:04 How to get ahead in advertising

Es tā saprotu, Francijas valdības krišana neskaitās latvju mēdijos īpaši apspriežama tēma? Nē nu varbūt jau arī nav, galu galā, mums jau arī savulaik valdības krita viena pakaļ otrai, nekā tāda. Labi, lai būtu.

Tātad tā vietā aktuālā tēma ir Rīgas sirsniņa? Skat, kā Ušakovs izrunājas, kāds tas ir varens mārketinga gājiens, jo — omg!!! — PAR MUMS RAKSTA!!! ĀRZEMJU PRESĒ!!!

Es to jau esmu teicis, bet varu pateikt vēlreiz. Mārketinga mērķis nav panākt, lai par mums raksta. Mārketinga mērķis ir panākt, lai ļaudis nopērk to, ko mēs mēģinām viņiem pārdot. Un "par mums raksta" nebūt nenozīmē "viņi visi to pērk". Apprasieties tūristiem Rīgas ielās, kāpēc viņi še ir atbraukuši. Stipri šaubos, ka viņi teiks: "Mēs te ĀRZEMJU PRESĒ!!! izlasījām, ka jums pie iebraukšanas pilsētā ir tāds uzraksts ar tizlu sirsniņu, mums ļoti gribējās apskatīties pašiem."

Bet, ja tā tomēr ir, vajag iet uz priekšu un šo vareno mārketinga triku izmantot līdz nelabumam. Piemēram, varētu Rīgu pārdēvēt par Weloveputin (jeb tiem, kas uzstāj uz gaŗumzīmēm, Vīlavpūķina). Varu apsolīt, ka par to rakstīs daudz vairāk, nekā par tādu sirsniņu. Un cik glauni sauksies Latvijas produktu veikali Maskavā — Weloveputin dvorik! Vai ģerbonī tās tur lauvas aizstāt ar dogēm un par Vīlavpūķinas saukli pasludināt "Very labklājība. Much saskaņa." Un tā visu laiku kaut ko jaunu izdomāt, lai ļaudis mūs neaizmirst — un no publicitātes, tūristu pūļiem un viņu iztērētās naudas kalniem ij atkauties nevarēs!

1 raksta - ir doma


kautskis
25. Aug 2014 09:18 Uz priekšu, uz priekšu, uz priekšu, mūsu ceļā pieturu nav

Vai, ku' brangi pavadīju nedēļas nogali! Sestdien izbraukājos ar šaursliežu dzelzceļu pa puŗva ŗāvu (varens valodas vingrinājums, vai nav tiesa), bet svētdien izdomāju turpināt dzelzceļniecisko ievirzi un aiziet ar kājām pa dzelzceļa uzbērumu no Limbažiem līdz Skultei.

Kā jūs visi, protams, zināt, savulaik tas dzelzceļš, kas tagad beidzas Skultē, gāja līdz pat Ipiķiem (jā, tā ir īsta vieta, nevis tikai kaut kāda dziļa nostūŗa apzīmējums) un pēc tam caur Pērnavu uz Tallinu. Bet vilcienu slēgšana deviņdesmitajos bija jaunais melnais, jo, kā zināms, uzņēmums "Latvijas dzelzceļš" un viņa tizlais, mazais brālītis "Pasažieru vilciens" nu reiz ir tās vistaupīgākās un efektīvākās iestādes visā Latvijā, kas rūpīgi skatās, lai ne santīma neizšķērdētu.

Bet nu labi, ko tur. Tātad parunāsim par pārgājienu!
Gaŗš apraksts )

8 raksta - ir doma


kautskis
22. Aug 2014 11:22 My heart is beating like a jungle drum

Šito prieku! Islandē, kā stāsta, tuvākā laikā varētu izvirst vēl viens vulkāns. Pats par sevi, protams, tas nav nekas tāds baigi priecīgs (lai gan, ja noveiksies, nelidos lidmašīnas un nesmidzinās ķīmiskās astes), bet šito, atšķirībā no Ejafallajekula, var izrunāt. Bardarbunga Baurdarbunga!!! Jēziņ, cik izcils nosaukums, Baurdarbunga! Gribas taisni dibināt kaut kādu folkmetāla kolektīvu vai vikingu kospleja pulciņu, jo nosaukums jau ir rokā.

12 raksta - ir doma


sirdna
21. Aug 2014 14:51

Pirms pāris mēnešiem es papētīju, cik tad esmu sakrājis pensijai. Šodien papētīju vēlreiz, cik tad man tās bagātības būs klāt pieripojis. Un tad pilnīgi negaidot!

Izrādījās, ka mana pensija ir sarāvusies sīkāka. Daudz ne, pāris eiro, bet tomēr. Es šausmās norasoju un sāku meklēt, kur tad aizplūduši mani kapitāli. Izrādījās, ka visa posta sakne ir pieaugušais dzīves līmenis, ka viņu rāvis.

Formula ir šāda: pensijas apmērs = (sākuma kapitāls + pensijas kapitāls) /G /12

G - plānotais laika posms gados, par kuru no pensijas piešķiršanas gada tiek plānota vecuma pensijas izmaksa personām, kuras sasniegušas 65 gadu vecumu

Jūnijā mans paredzamais eksistences ilgums pēc 65 gadu iestāšanās bija 16.23 gadi.
Augustā Latvijas tautas veselība, kā par nelaimi, uzlabojās, un man piesprieda 16.45 gadus.

Nu, un ja tu, cilvēk, dzīvo par 0.22 gadiem (80 dienas, ja nekļūdos) ilgāk, tad, diemžēl, arī pensija tev ir mazāka. Tādi ir aritmētikas likumi.

11 raksta - ir doma


kautskis
21. Aug 2014 09:56 Coexist

Purvciems ir tāda dziļi garīga vieta: viņā pašā vai viņam apkārt ir uz vienas rokas pirkstiem nesaskaitāms daudzums dažādu sektu baznīcu, pielūgsmes vietu, saiešanas namu un draudzes māju. Īsti pat nevar pateikt, cik tieši, jo laikpalaikam ar neslēptu izbrīnu sanāk atklāt, ka kaut kas, ko tu uzskatīji par kārtējo "Parkets. Linolejs. Juridiskie pakalpojumi" patiesībā ir "Baltu-slāvu evaņģēliski kristīgo baptistu draudze". Lēšu, ka vismaz septiņas, bet noteikti ir vēl.

Tomēr apsveicamā kārtā šie sektanti lielā mērā pieturas pie "mājās un zem deķa" principa, ko viņi paši tik labprāt iesaka piekopt jo plašam ļaužu lokam. Burvīgi, ir tiešām atzīstami, ka ļaudis paši dara to, ko iesaka citiem. Līdz šim vienīgie mēģinājumi nest savas izdarības ielās bija divu lietišķā svārkā tērptu Jehovas liecinieču stends "Ko patiesībā māca Bībele?" Tāds viegli pārvietojams, uz piepūšamiem ritenīšiem (cik jauki, ka ne uz plastmasas, vai ne!), ar bukletiņiem un grāmatiņām. Stāvēja viņas tur, nevienam nekā neteica, neviens arī viņām nekā neteica, un pēc pusstundas pazuda.

Tā nu mēs tur dzīvojam mierā un laimē, un reliģiskā iecietībā, un visa progresīvā cilvēce ar sajūsmu skatās uz Purvciemu un biksta viens otru, re, re, kā ir iespējama sadzīvošana, iecietība un miers. Viņi man nesaka, ko domā par mani, un es nesaku, ko domāju par viņiem. Pēc iespējas mazāka apmaiņa ar viedokļiem vispār ir sine qua non jebkādai iecietībai. Ja ir tikai tāda vārga nojausma, ko kāds cilvēks domā vai kam viņš tic, parasti nav grūti pieņemt, ka viņš ir tīri jauks un patīkams cilvēks. Bet tad laikpalaikam viņš pasaka kaut ko tādu kā "fašistiskie žīdu pederasti grib savervēt mūsu bērnus par nēģeŗu mīlētājiem, zāles pīpētājiem un dieva zākātājiem", un tad tu nesaproti, kas nupat notikās, kamdēļ tas tīri jaukais cilvēks piepeši šitā. Nav piepeši, viņš visu laiku tā domāja, vienkārši neteica.

Lūk, bet vakar mūsu burvīgajā reliģiskās iecietības saliņā pirmo reizi pamanīju divas trieciennieces, kas pie rimčika bija noķērušas kādu jaunieti, blenza viņam virsū ar savām tukšajām, stindzinošajām acīm un skaidroja, kā viņam pienākas mirt, jo viņš ir apgrēkojies pret viņu dievību. Man gribējās viņām apjautāties, sakiet lūdzu, kas ir jūsu problēma, vai jūs bērnībā sita un tāpēc jums tagad ļoti gribas skarbo iedomu papucīti? Varbūt kristietības vietā pamēģiniet sadomazohismu, ir gana daudz ļaužu, kas labprāt uzklausīs jūsu gaudas par to, cik sliktas jūs esat bijušas, un viņi, atšķirībā no jūsu iedomu papucīša, ir īsti. Bet kas zina, varbūt tad vairs nevarētu apstāties, mēs to vien darītu, kā apmainītos viedokļiem, un mūsu burvīgā sadzīvošana pagaistu kā nebijusi.

Tamdēļ es paklusēju un uzskatīju, ka tā vienkārši ir tāda nelāga provokācija. Varbūt tie bija kaut kādi jaunpienācēji, kas nezināja, kā mēs Purvciemā darām lietas. Varbūt tie bija kaut kādi ļaunīši, kam mūsu miermīlīgā sadzīvošana un reliģiskā iecietība ir kā dadzis acī, un viņi negrib, lai Purvciema miera vēsts izplatītos tālāk. Lai vai kā, mums nav jānolaižas līdz viņu līmenim.

Lai gan, protams, ja viņi man stāstīs, kā es esmu pelnījis nāvi — ahhh, tad nu gan man būs, ko viņiem pateikt. Uz priekšu, reliģiski neiecietīgie, uztaisiet manu dienu.

9 raksta - ir doma


sirdna
20. Aug 2014 10:57 Šī diena vēsturē.

1741.gadā talantīgais krievu dzimtcilvēks Ivans Ivanovičs Berings, kuru buržuāziskā viltusvēsture neveiksmīgi mēģina mums iemānīt kā dāņu virsnieku Vitusu Jonassenu Beringu (smiekli nāk!) atklāja Aļasku, no kā jebkuram, izņemot absolūtus fašistus, ir skaidrs, ka Aļaskai no Dieva un cara ir lemts mūžīgi mūžos krievu zemei būt.

Āmen, biedri!

3 raksta - ir doma