Journal    Friends    Archive    User Info    memories
  Dienu saraksts | Meteolapa - galvenās prognozes un diskusijas | Mans meteo youtube | 2014. gada TOPS |

Draugi


kautskis
24. Okt 2014 09:54 To prieku!

Cik skaists laiks šodien un vakar patrāpījies! Ej no rīta uz darbu, vakarā no viņa, un dvēsele gavilē.

Man riebjas lielpilsētas, un, lai kā jūs ar sprauslātu, phe, kas ta nu tā par lielpilsētu — Rīga tomēr ir lielpilsēta. Es Rīgā dzīvoju tikai un vienīgi naudas dēļ, ja man te nebūtu jāstrādā, es te nedzīvotu (un kad man te nebija jāstrādā, es te nedzīvoju). Esat redzējuši Koyaanisqatsi? Ja neesat, noskatieties, tur ir lieliski pastāstīts, kāpēc man nepatīk lielpilsētas. Vispār tāpat noskatieties, brīnišķīga filma. Dzīve lielpilsētā ir dzīve ārpus līdzsvara, dzīve, kas pieprasa citu dzīves veidu. Viņā ir šausmīgi maz tādu lietu, kas atgādina, ka mēs vispār esam dabas sastāvdaļa — un tā mēs varam aizdomāties līdz tādām muļķībām, ka mēs spējam pakļaut dabu vai (kas īpaši uzjautrina) ka mums jāglābj Māte Zeme. Mums Māte Zeme nav jāglābj, zemei viss būs bumbās, mums jārūpējas, lai mēs uz viņas varētu dzīvot. Ja mēs esam pieraduši, ka visām dabas īpatnībām vienīgā atbilde ir — nolīdzināt, normālizēt, kondicionēt, pielāgot savam standartam, — tad mums var rasties tāds muļķīgs priekšstats, ka mēs tā varēsim mūžam. Ne vella, dārgie draugi, tas (kā mēs, finansisti, sakām, ha) svārstību koridors, kuŗā mēs varam lietas pabīdīt, ir gauži niecīgs. Protams, tajā koridorā mēs varam darboties un to arī vajag, bet nevajag sadomāties, ka viņš ir bezgala plašs.

Lūk, un tieši tādēļ šis laiks ir tik burvīgs! Šāds negaidīts aukstums atgādina, ka arī Rīga ir uz zemes, nevis kaut kādā mākslīgā mikrokosmā. Ja tu izej no mājas, aiztusnies līdz mašīnai, pusstundu nosēdi korķī (jo visi pārējie arī šādā laikā brauc ar mašīnām) un pēc tam aizvelies no mašīnas līdz darbam, tev tiešām šķiet, ka ir bezgala auksts. Bet tad, ja tu ej ar kājām, jau pēc kāda pusotra kilometra paliek pat ļoti silts, tu vari priecāties par saulaino laiku, sajust patīkami nekondicionētu gaisu uz savas sejas un, ja tā ir piektdiena, berzēt rokas priecīgā priekšnojautā, ka jau rīt tevi atkal sveiks meži, purvi, Gaujmala un piecdesmit zaļā nokrāsas.

13 raksta - ir doma


dis
24. Okt 2014 06:46

satraukums ņēmis virsroku, gulēju aptuveni stundas 3
tagad vilčukā, ap 10 būsim tallinā
tad pāris stundu blandīsimies apkārt un atkal vilcienā uz 6 ar pus h
vōu
ceru, ka mana baterija izvilks šo dienu
un naktī es pļāpāšu ar fantastisku cilvēku
vai arī atlūzīšu ko līdz tikšu līdz pagaidu mitekļa dīvānam

prieks prieks prieks

Mūzika: city and colour

ir doma


sirdna
23. Okt 2014 20:04

tēja, viskejs - ček.
temperatūra 38.4 - ček.
suns -ček.
sirsniņa dauzās - mierīgi sēžot uz 120 minūtē.

4 raksta - ir doma


kautskis
23. Okt 2014 15:50 Terminoloģijas jautājums III

Nopietni, dīzeļdegviela ir solāreļļa?! Kāpēc, kā-sasodīts-pēc mēs to saucam par dīzeļdegvielu, ja ir pieejams tik neticami skaists nosaukums kā solāreļļa?!

Dīzelis, nu, kā tas izklausās. Brauc ar dīzeli, un tev šķiet, ka blakus piesēdies kaut kāds bavāriešu motoru skrūvētājs ādas biksēs un ar eļļu nošķiestā rūtainā kreklā, sēž tur, gremo savus veisvurstus un piedzeŗ duļķainu alu. Bet solāreļļa! Brauc ar solāreļļu, un saulīte virs tava ceļa nenoriet. Solāreļļa, tas ir skaisti, zaļi un labskanīgi.

Kur skatās degvielas tirgotāju mērkaķinga departamenti?!

14 raksta - ir doma


kautskis
23. Okt 2014 15:15 Note to self

Izrādās, Cibai olbaltums šķiet daudz apspriežamāks tēmats par geju pastmarkām. Nēnu taisnība jau ir, Cibā ir pilns ar cepšanas entuziastēm, savukārt varavīksnes karogu nes retais.

77 raksta - ir doma


sirdna
23. Okt 2014 14:20

OK, man uzklupis puņķis necilvēcīgais un, iespējams, kāds lieks temperatūras grāds.

Projekts.

1)centīgi nostrādāt noliktās stundas;
2)iegādāties melno tēju;
3)ripināties mājās un šķaudīt trolejbusā;
4)mājās palīst zem deķa un dzert daudz šķidruma (melnā tēja + viskijs + cukurs + melnā tēja + viskijs + cukurs + melnā tēja + viskijs + cukurs);
5)pūst elpu sejā sunim un vērot reakciju;
6)sarunāties ar rūķiem, kuri dzīvo pie griestiem;
7)skatīties lidmašīnas drošības instrukciju un apraudāties no aizkustinājuma;
8)pamosties tualetē un nezināt, kā es te nokļuvu.

10 raksta - ir doma


sirdna
23. Okt 2014 12:10

Vai tikai man katrā tīkla lapā bāž acīs tās nolādētās Japānas dzelzceļa mēnešbiļetes? Aļļo, Internet! Es nebraukšu uz Japānu un ja arī braukšu, es to sūda biļeti nopirkšu pirmajā Nārvesena kioskā, vai nu kas tur Japānā tirgo visādus štruntus. Atšujās ar tām mēnešbiļetēm, idritvaipakreisi, cik stulbam ir jābūt, lai piedāvātu dzelzceļa biļetes otrā pasaules galā? Un es nemaz negribu uz Japānu, es neko labu par to valsti neesmu dzirdējis un cilvēki tur esot fantastiski truli un nepieklājīgi pūšļi.

9 raksta - ir doma


kautskis
23. Okt 2014 12:19 Parunāsim vēl par pārtiku

Man laikam jāpārvācas uz Amuriku, es tur varētu taisīt karjēru, nolikdams Amuriku. Ir taču starp amurikāņiem tāda sevi nīstošu ļaužu grupa, kas ļoti uzjautrinās, kad ļaudis ar ārzemniecisku akcentu stāsta, kādi viņi ir lohi.

Lūk, mani bezjēgā tracina šitas te amurikāņu paradums gaļu saukt par "proteīnu". Tādā domāšanā ir kaut kas dziļi pretdabisks un nepareizs, šāds nosaukums jau pašā saknē nokauj tādas veltas cerības, ka tavā "proteīnā" varētu būt kaut kāda garša. Amurikāņi neiet pusdienās un neēd gaļu, viņi ietur maltīti un ievada savā organismā proteīnu. Jo, kā zināms, amurikāņi ir taisni vai apsēsti ar veselīgu pārtiku, viņi it rūpīgi sarēķina, lai viņu maltītēs visas uzturvielas būtu pareizās proporcijās. Godvārds, katrreiz, kad man pusdienu ēstuvē Delīrio apjautājas, un kādu gaļiņu klāt, esmu gatavs sajūsmā spiegt par to, ka runāju valodā, kuŗā ir gan pāķiski zemnieciskais tiešums, gan pamazināmās formas.

Bet kāpēc es par to, ne jau tāpēc, ka mani Amurika pēkšņi būtu sākusi pārmēru interesēt (tas ir, tfu, protams, es, kā īstam liberastam pienākas, piecreiz dienā pielūdzu Amuriku, pavērsies ar seju Baltā nama virzienā, bet tas tā). Lūk, vakar, pirkdams pārtiku manā Iemīļotajā Lielveikalā, pamanīju, ka tur uzradušās — tadāāāāā! — proteīna kanniņas!

Jā, uzņēmums Balticovo sācis arī mazumtirdzniecībā tirgot no olām izdauzītu un atdalītu olu baltumu baltās sterila paskata kanniņās. Tās kanniņas izskatās pēc visa kā, tikai ne pārtikas iepakojuma. Tādās varētu liet motoreļļu, ķīmikālijas (Ilford savulaik melnbalto filmu attīstītājus šitādās kanniņās lēja, tikai mazākās) un vēl kaut kādus industriālos šķidrumus. Tomēr pārtikai mums patīk, ja iepakojums piesola ēdienu, nevis, ziniet, proteīnu un citas uzturvielas. Mums gribas, lai uz iepakojuma ir lauku sēta, vista un dzīvnieki, kas reklamē paši savu apēšanu. Labi, mēs esam gatavi samierināties ar gana atturīgu dizainu, bet tikai tad, ja mēs pie tāda iepakojuma esam pieraduši. Mēs varam ķeksēt laukā ievārījumu no burciņas, uz kuŗas uzlīmēta tik vien kā balta etiķete ar melnu uzrakstu. Bet, ja jūs mums gribat iesmērēt ievārījumu plastmasas vanniņā, jums uz vāka jāuzzīmē attiecīgie augļi vai tradicionālā ģimene (kas, kā zināms, sastāv no mātes, tēva, meitas un dēla), kas ar pārdabisku laimi sejā stumj mutē brangas baltmaizes ņukas, jo dāsni apziestas ar attiecīgo ievārījumu. Balta vanniņa ar melnu uzrakstu "Ievārījums, bitches!" nederēs, mēs neesam tā raduši.

Ko Balticovo? Viņi savu proteīnu iepako motoreļļas kanniņā bez rokturīša (un pārtikas kanniņām ir rokturīši!) un virsū uzliek tik vien kā sasistu olu. Sasistu olu ar visu dzeltānumu, lai gan kanniņā dzeltānuma nav! Nēnēnē, jūs mums te pārdodat pavisam jaunu produktu pavisam jaunā iepakojumā, tad vismaz uz etiķetes uzlieciet kaut ko tuvu un pazīstamu. Bezē kūkas, kultūristus (tas taču, galu galā, ir olbaltums) vai, vēl labāk, kultūristus, kas ēd bezē kūkas. Tā, lai mums būtu skaidrs, ko ar to var izdarīt.

Paldies, ar to mūsu nelielo apskatu "Pārdod kopā ar Kautski!" mēs beidzam. Ja jums interesē, esmu pieejams kopīraitinga pakalpojumiem, nē, nopietni, tas man tāds vaļasprieks. Vieni brīvajā kolekcionē markas, citi osta līmi, es rakstu mērkaķinga huiņu.

67 raksta - ir doma


sirdna
23. Okt 2014 11:01

Reizēm ieklimstu Amazonē un papētu atsauksmes par to vai citu grāmatu. Svētīgākās atsauksmes parasti ir tās, kuras ir tā, ap trim vai četriem, vai diviem punktiem. Vienpunktnieki apbrīnojami bieži raksta par problēmām ar grāmatas piegādi, kas, imvho, ir viņu stulbuma pietiekamais un nepieciešamais pierādījums. Piecpunktnieku sajūsmas pilnie kviecieni par viņu mainītajām dzīvēm un norautajiem jumtiem sevī satur ārkārtīgi maz tā, ko varētu dēvēt par informāciju.

3 raksta - ir doma


kautskis
23. Okt 2014 10:09 Oh noes!!!

Protams, ebola ir kaut kas tāds, kas notiek tāltālās trešās pasaules valstīs ar melniem cilvēkiem un uz mums neattiecas, vismaz tik ilgi, kamēr kaut kādi baltās rases nodevēji uz turieni neaizbrauc, nesaķeŗ ebolu un neaplaiž ar to arī mūs. Bet nē, izrādās, Āfrikā ļaudis dara arī citas lietas, ne tikai mirst. Izrādās, ļaudis Āfrikā piegādā pirmajai pasaulei koloniālpreces, piemēram, kakao, un no kakao taisa šokolādi. Un, ko domājies, kakao cenas ir pacēlušās par 23%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu! Tātad šokolāde kļūs dārgāka!!!

Lai gan varbūt nav tik slikti. Kā zināms, pilnīgi visi Eirozonā tagad iespringst par to, ka mums ir gaužāmgauži zema inflācija, tik gauži, ka deflācija tepat ar roku aizsniedzama. Tagad rudens plosās pilnā sparā, drīz ziema, cerams, ka eiropieši un eiropietes kliedēs sezonālās skumjas ar pastiprinātu dārgākās šokolādes graušanu, tā palielinot pieprasījumu pēc arvien dārgākā kakao un dzenot inflāciju uz augšu. Savā ziņā tas pat ir viņu pienākums, kā Eiropas patriotiem un vienkārši kā iejūtīgiem cilvēkiem.

7 raksta - ir doma


dis
22. Okt 2014 22:20

fak jē
vēl šīnakts, rītnakts un dodamies ceļā

Mūzika: blind faith

ir doma


kautskis
22. Okt 2014 15:34 Homopropagandas uzbrukums

Re, kādas pastmarkas Somijas Pasts laidis klajā! Taisni vai prasās pirms Ziemassvētkiem aizbraukt uz Somiju, lai ļaudīm aizsūtītu Ziemassvētku kartītes ar šādām pastmarkām.

Mīlīgi, vai ne?

14 raksta - ir doma


kautskis
22. Okt 2014 09:50 Laipni lūgts, dēmokrātijas spīdekli

Turpinām tukšu un nepamatotu nodiršanu.

Šodien ar lielu prieku pamanīju, ka Rīga pošas greznā rotā un visas mājas izdaiļo ar karogiem. Un kā ne: mūsu nostūri ar savu klātbūtni pagodinās dižais tradīcionālo vērtību aizstāvis, visas regresīvās cilvēces stiprais balsts un konservātīvās domas gigants jaunievēlētais Turcijas prezis un visas turku tautas vadonis Redžeps Tajips Erdogans.

Jāpiebilst, šāda kaluma vīrus pie mums bieži nenākas redzēt. Mums šepat kaimiņos ir divas stingrās rokas, bet (ja ļoti nemaldos) ne viena, ne otra nekad mūs nav aplaimojusi ar savu oficiālo vizīti. Tamdēļ ir jo atzīstami, ka vismaz mazliet attālāki viesi pie mums brauc ciemos. Lūk, līdz šim es par Erdoganu dzirdēju tikai televīzijā, kad visādi liberasti aizsmakuši brēca, kā viņš ievieš autoritāru režīmu, cīnās pret visādiem salašņām, kas pa parkiem vazājas un tviteŗos raksta, kā arī neļauj pederastiem kopoties uz visiem ielu stūŗiem. Taču tagad es viņu varēšu redzēt vaigā, sajūsmā māt ar ziediem un, ja ļoti noveiksies, varbūt pat roku paspiest! Šādi tautu saviļņojoši vadoņu izgājieni Latvijā nepieciešami biežāk. Viktor Orban, mēs skatāmies arī uz tevi. Mums, tradīcionālistiem, jāturas kopā.

Es tiešām ceru, ka msjē Erdoganam ar Andri Bērziņu izvērtīsies sakarīga saruna par ēēēēē nu mēs vispār ūūūūū tradīcionālās vērtības īīīīī cilvēktiesības ievērojam ōōōōō mūsu sabiedrība nav tāda āāāāā vienosimies par tālāku sadarbību. Piemēram, Rīgā 2015. gadā gaidāms praids. Msjē Erdogans noteikti var sniegt vērtīgus padomus šāda pasākuma organizēšanā.

4 raksta - ir doma


kautskis
21. Okt 2014 14:34 Darba ētika

Kā ziņās lasījāt, uzņēmuma Total vadītājs gājis bojā gaismas un tikumības saliņā Krievijā. Viņa lidmašīna esot ietriekusies sniega tīrītājā, ko vadījis piedzēries vadītājs, droši vien arī gaišs un tikumīgs, kā jau visi krievu ļaudis.

Še man rodas jautājums. Ja šī versija tik tiešām apstiprinās, tad sakiet, lūdzu, kā tā var? Un tas nav retorisks jautājums ar nozīmi "Kādā pasaulē mēs dzīvojam, ka tā notiek." Nē, man pavisam burtiski gribas uzzināt, kā tā var. Kā tas ir iespējams?

Ja sniega tīrītāja vadītājs ir piedzēries, ir divas iespējas: vai nu viņš darbā ir jau ieradies piedzēries, vai viņš ir piedzēries darba laikā. Gan par vienu, gan par otru iespēju ir vietā jautājums: kā tā var? Ja es ļoti nemaldos, lidostās ir drošības pārbaudes, arī darbiniekiem. Vai tur nevar pamanīt, ka darbinieks ir piedzēries?

Savukārt tad, ja darbinieks piedzēries darba laikā, viņš kaut kādā veidā lidlauka teritorijā ticis pie alkohola. Vai Krievijā lidostās ir darbinieku bufetes ar alkoholiskiem dzērieniem? Vai varbūt tur ir iespējams iziet drošības pārbaudi ar šņabja pudeli kabatā? Vai viņš pamielojies ar kaut kādiem tehniskajiem šķidrumiem, kas satur gana daudz dzeŗama alkohola?

Lai gan šāds lietu pavērsiens dīvainā kārtā mazliet nomierina. Ja Laima nebūs mums vēlīga un sanāks ar šiem brašuļiem kaŗot — nu ko, vieglāk ir kaŗot pret ļaudīm ar gana izplūdušu disciplīnu.

33 raksta - ir doma


kautskis
21. Okt 2014 10:45 More bang for your buck

Vispār, kopš es uzzināju, cik naudiņas Krievija samaksāja par Soču olimpiādi, man ir iemaitāta visa izpratne par to, kas ir dārgs un kas ir lēts.

Labi, varbūt tur nav gluži 51 miljards dolāru, un varbūt tā infrastruktūra, ko Sočos sabūvēja, tiešām atmaksāsies. Kā zināms, šļūkšana pa bobsleja trasi jau kopš padomju laikiem ir neatņemama Soču atvaļinājuma sastāvdaļa, gluži kā balzāma dzeršana Pribalķikā, tādēļ šāda infrastruktūra lieti noder. Ņemsim pašu mazāko ciparu, 6,5 miljardus — tik, kā man stāsta Vikipēdija, izmaksājušas pašas spēles.

6,5 miljardi. Šitādu te naudiņu ļaudis izgāza tikai par to, lai divas nedēļas bariņš jauniešu varētu paslēpot, pašļūkt pa trasi, paslidot un paspēlēt hoķi. Saprotiet pareizi, es visnotaļ atbalstu sportošanu, un šļūkšana pa trasi vispār ir viena no lieliskākajām lietām, ko cilvēki dara ar biksēm kājās (lai gan laikam arī tās lietas, ko dara bez biksēm, reti kad sniedz tādas izjūtas). Es pat atbalstu visādus skatāmos sportus, ir jau gana interesanti, lai gan, protams, droši vien būtu naivi apgalvot, ka sportisti ar savu piemēru iedvesmo sportot arī plašas tautas masas. Sportisti iedvesmo plašas tautas masas grauzt čipšus un dzert alu.

Bet ko tur, cilvēkiem ir interesanti, lai būtu. Bet! Šiem cilvēkiem ir interesanti divas nedēļas, turklāt viņi tur neredz kaut ko tādu, ko viņi vispār nevarētu iedomāties. Nav tā, ka tramplīnlēcēji piepeši ielec stratosfairā vai daiļslidotāji izgriež divdesmitkāršu pirueti — tur tomēr ir puslīdz skaidrs, kas viņus sagaida.

Salīdzinājumam: jau vairāk nekā divus gadus pa Marsu dzīvojas NASAs robots Curiosity. Viņš tur braukā savā nodabā un sūta bildītes no Marsa. No Marsa!!! Tā nav ielekšana stratosfairā, tas ir Marss, kosmoss, tādas lietas, kas visu vecumu meitenēm un zēniem sirdīm liek sisties straujāk. Mazi bērni par kosmonautiem grib būt daudz biežāk nekā par ātrslidotājiem — ne tāpēc, ka ātrslidošana nebūtu aizraujoša, bet tāpēc, ka ātrslidošana tomēr nav pilnīgs kosmoss.

Un zināt, cik Curiosity maksāja? 2,5 miljardus dolāru. Nevis pati palaišana, bet visa programma. Salīdziniet to ar Soču izmaksām, kaut vai ar pašu mazāko ciparu. Divas nedēļas ātrslidošanas un biatlona — USD 6,5 miljardi. Divi gadi pilnīga kosmosa — USD 2,5 miljardi. Ir zināma atšķirība cenas un veiktspējas attiecībā, vai ne?

Vārdu sakot, man tagad ir baisa cemme uz Grieķiju. Vajadzēja viņiem to olimpisko spēļu tradīciju atjaunot, ja, miera nebija. Dabūjām reizi divos gados pompozu izrādīšanos "skat, kāds man liels stadions", burvīgi. Ja nu kaut kā šajā pasaulē pietrūkst, tad, protams, tā ir pompoza izrādīšanās. Paldies par neko, Grieķija. UPD: Un Francija.

11 raksta - ir doma


kautskis
20. Okt 2014 14:02 Purva rāva un citas izklaides

Ak, cik burvīgi pavadīt nedēļas nogales tā, ka pēc viņām gribas atpūsties! Tā arī vajag, jo darbs, kā zināms, ir labākā atpūta.

Še piebildīsim, ka mums, kā rādās, ir tāda neliela mežu/purvu atkarība. Ja mēs kādu mēnesi neesam bijuši kaut kur nekurienes vidū, mums ir nelielas lomkas. Mēs īsti nezinām, kā to aprakstīt tā, lai neizklausītos pēc kaut kādiem kaktu pagāniem, kas pliki skraida ap kokiem (mēs tādi neesam), bet aizdomājieties. Kad jūs stāvat meža vidū, jūs elpojat ar viņu vienu elpu — ko izelpo viņš, ieelpo tu, un otrādi. Un ij nemaz nesāksim aprakstīt to, ka jums virs galvas nieka 100 kilometrus augstāk sākas pilnīgs kosmoss, un katrs atoms jūsu miesā savulaik nācis no turienes. Ja ir iespējamas kādas transcendentālākas sajūtas, mēs nespējam iedomāties, kas tās būtu.

Tā nu šosestdien transcendentālās izjūtas smelt devāmies uz Ķemeŗiem un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, sasmēlāmies tās veseliem spaiņiem. Ķemeŗi gan savā ziņā ir Seda Light, bez nolemtības sūruma, kūdras kalniem un izmisušiem krievu pensionāriem, taču tur ir gan ruin porn, gan slīkšņas, gan brīnumdaiļi purva ezeri ar putniem viņos un visvisādas tamlīdzīgas izpriecas, pēc kuŗām Rīga izskatās dzīvei vēl nepiemērotāka, nekā parasti.

Savukārt svētdien brīnumjaukā sabiedrībā apmeklējām Rundāles pili, kas ir bezgala bezgaumīga vieta. Taču, pateicoties dižajai filmai Berijs Lindons, mēs tagad apzināmies, ka arī šajā bezgaumībā dzīvoja īsti, dzīvi ļaudis, nevis tikai kaut kādi manekeni ar skruļļotām parūkām un uzzīmētām dzimumzīmēm (ar nožēlu esam spiesti atzīt, ka tikai tagad mums atausa, ka taču arī mums ir skruļļota parūka, ak, kamdēļ mēs to nepaņēmām līdzi). Un, cik var spriest no gana skopām biogrāfijas detaļām, šīs pils sākotnējais īpašnieks savā vēlmē pakāpties pa sabiedrības kāpnītēm bij ne mazāk apņēmīgs un izveicīgs par Redmondu Beriju. Padomājiet paši: viņš pamanījās uzcelt pili par savas mīļākās un vienlaikus arī Krievijas ķeizarienes naudu, pēc viņas nāves pārdzīvot nelielu ekskursiju pa Sibīriju un pēc tam atkārpīties atpakaļ līdz savai pilij un negodīgā darbā saraustajiem labumiem.

Un ir jau, ir jautri paskatīties, kā dzīvo viena procenta ļaudis, lai arī šajā gadījumā to var redzēt ar kādu divsimt piecdesmit gadu nobīdi. Kamīniņi, mākslīgais marmoriņš, spogulīši, ģērbtuvītes un mazgātuvītes, mīlīgi, mīlīgi. Mēs apzināmies, ka esam naivi, bet mums ir cerība, ka kaut kad pensijas vecumā mēs dabūsim apskatīties arī Pūķina rezidences, kas būs atvērtas kā mūzeji. Tiešām būs interesanti redzēt botoksa kabinetu, paštīksmes istabu ar spoguļiem un avīžu izgriezumiem un tamlīdzīgas izpriecas.

9 raksta - ir doma


sirdna
20. Okt 2014 12:40

Skat, pat Dalailama atzīst, ka laimīgas dzīves obligāta sastāvdaļa ir naudas čupa. "Lai dzīvotu laimīgi, vajag ne tikai naudu", saka vecais skinheds. Tobiš, vajag vēl šo to, bet bez naudas nekādi.

3 raksta - ir doma


kautskis
20. Okt 2014 10:14 Augstās izšķirtspējas vilinājums

Klau, biedri amatieŗfotogrāfijas entuziasti, pastāstiet man tādu lietu. Kā jūs cīnāties ar vēlmi pēc neaprakstāmi asām bildēm (ja cīnāties)? Lūk, mēs it kā saprotam, ka daudz vairāk no svara ir gaisma, tekstūra, toņi un kompozīcija. Tāpat mēs apjaušam, ka zemes atmosfaira — it īpaši mazliet lietainā dienā — neizbēgami padarīs neasas dažas detaļas, kas atrodas jo tālu. Un, skaidra lieta, mēs skatāmies, lai viss būtu fokusā un roķeles netrīcētu, tādēļ, ja kas ir mazliet neass, tas saistīts ar stikla un atmosfairas radītiem ierobežojumiem. Bet tomēr — atver tu tādu bildi uz augstās izšķirtspējas ekrāniem, viss nav pārdabiski ass, un tev gribas iekliegties sāpēs — nēnēnē, kāpēc, kāpēc viss tik izplūdis un miglains!!!

21 raksta - ir doma


sirdna
20. Okt 2014 09:35

Bijām uz kino apskatīt Annabelle.

Pieņemsim, ka seko spoileris, lai gan, ko tur var piespoilēt, es nezinu...

... tālāk ... )

Filmai dodu vienu aci, jo ar otru es gulēju.

2 raksta - ir doma


sirdna
18. Okt 2014 09:19 Par augsto politiku

Kādu brīdi pastāvēju Supergeto rindā. Spriežot pēc avīžu virsrakstiem, mūsu draugi no paralēlās realitātes (Vesķi Sevodņa) par Krievijas izgājieniem sajūsmā lēkā kā mazi kucēntiņi un steidzīgi ražo aizvakar izdomātās valsts novorosijas vēsturi. Laikam no tiem ļaužiem, kuri Stradiņos uzmeklē ievainotus ukraiņus un apsaukājas. Tfu, atklāti sakot.

ir doma

Back a Page