Journal    Friends    Archive    User Info    memories
  Dienu saraksts | Meteolapa - galvenās prognozes un diskusijas | Mans meteo youtube | 2014. gada TOPS |

Draugi


kautskis
27. Jul 2014 22:42 Nobīdes maršrutā

Es uzrakstīšu par Nirnbergu, nacistiem un fetiša kostīmiem, goč pendel uzrakstīšu, vēl jo vairāk tāpēc, ka man arī tagad ir viens fetiša kostīms (NE lederhosen, bet gan sarkanrūtots krekls ar vegāniskām briežraga pogām, es viņā izskatos ļoti daiļi, atliek tik ciri pār plecu un prom uz mežu, I'm a lumberjack and I'm all right!) Bet tagad es esmu mazliet novirzījies no maršruta un, kā varbūt nojaušat, atrodos dižajā františeku zemē. Un man beidzot ir burvīgs iemesls izmantot jūzerpikču ar Milošu! (Ja neesat redzējuši Ostře sledované vlaky, kas ir čehu un no kurienes šī jūzerpikča ņemta, pārtrauciet visu un noskatieties, tā ir viena no pizdatākajām filmām ever. Vai varbūt pagaidiet, varētu uzrīkot filmas skatīšanos ar čehu aliem un tādām lietām, tēmatiskais kinoseanss, thhh.)

Vārdu sakot, pēc Nirnbergas mēs ar biedreni [info]gc izdomājām, nahuj Veimāru, v pizdu Beirutu (es zinu, ka viņa vispār ir Baireita, bet Beiruta skan skaistāk un pārprotamāk), dosimies uz Prāgu, jo, ko domājies (fun fact) Jūspadevīgais iepriekš nekad nebija bijis Čehijā. Nu, un es arvien ar pārlieku lielu prieku piekrītu pamēģināt lietas, kuŗas iepriekš neesmu darījis, nopietni, ko tik es ar šādu attaisnojumu neesmu sadarījis, bet es te novirzos no tēmas! Tātad: pēc nelielas besīšanās (jūs domājat, ka Vācijā sabiedriskais transports vienmēr iet laikā? Ha, biedri, ha!) mēs iebraucām františeku zemes galvaspilsētā. Pēc vēl lielākas besīšanās (pizģec, kā mani besī negodīgi valūtas mainītāji -- čaļi, es esmu savējais, es jūsu trikus pa gabalu pazīstu, godīgi, ar mani šitā izdarīties nevajag) mēs ievācāmies caur internetiem uzmeklētajā viesnīcā. Esat redzējuši Grand Budapest Hotel? Protams, ka esat. Lūk, šī viesnīca bija izspļauta vēlīnā Grand Budapest Hotel, kad viņā palikās Džads Lavs un viņa jau bija pārliecinoši savā norieta posmā. Ar tepiķiem klātu gaiteni, sešdesmito gadu ČSSR liftu un Purvciemremontu numuros. Varu iedot adresi, ja gribat, tur ir ļoti lēti un samērā tuvu centram (kur nekā nav, aizsteidzoties notikumiem priekšā) un vēl tuvāk Višehradai (kas diezgan pārliecinoši ir īstais iemesls, kāpēc jābrauc uz Prāgu, bet mēs atkal aizsteidzamies priekšā).

Tad otrā rītā pēc pārsteidzoši brangām brokastīm (man bija iedalīts ČSSR ražots šķīvītis, ak, gandrīz vai as'ru notrausu) devāmies ķeksīšu vilkšanas pasākumā, tas ir, apskatīt apskates objektus. The usual suspects: pils, tilts, katedrāle, tādā garā. Teiksim tā: es tiešām arvien biežāk spēju atteikties no vispārpieņemto apskates objektu apskates. Piemēram, pēdējo reizi Berlīnē es Brandenburgas vārtu un Čekpoint Čārlī vietā redzēju Ostina Pauersa slepeno štābiņu, kas, ko niekus, ir kādas piecdesmit reizes krutāks apskates objekts. Bet nu Berlīnē es esmu bijis kādas desmit reizes, es tā varu atļauties. Bet tomēr man kādā sirds stūrītī mita pārliecība, ka Prāgas apmeklējums nebūs pilnvērtīgs bez apskates objektiem. Droši vien viņi ir jāredz, tīri tā, lai varētu atķeksēt. Bet jārēķinās, ka to pašu ķeksīti vilks arī vesela kaudze krievu tūristu. Un amurikāņu fudge backpackers, kas visur vazājas ar savām milzīgajām somām un skaļi tērgā savā apnicīgajā amurikāņu valodā. Nekad nekur citur neesmu saticis tik daudz amurikāņu bakpakeŗu. Manuprāt, Prāga viņiem ir kaut kāds iniciācijas rituāls -- tu vienkārši neskaities pilnvērtīgs bakpakeris, pirms neesi atķeksējies Prāgā.

Tātad: par obligātajiem objektiem nav daudz, ko stāstīt. Piebildīšu tik, ka es nekad vairs nespēšu nopietni uztvert katoļus. Tie ir tie pieaugušie cilvēki, kas spēlējas ar lellēm, nosauc viņas (lelles) par "Prāgas Jēzuliņu" un izliekas, ka tā ir nevis spēlēšanās ar lellēm, bet gan kaut kāds morāls +1, as in, es esmu daudz morāli pareizāks tādēļ, ka pielūdzu lelles. Nu i nafig, pieaugušu cilvēku dzīve ir daudz interesantāka par šādu bērnišķīgu make-believe.

Toties neobligāto objektu, kā izrādās, Prāgā netrūkst! Es jau minēju Višehradu, līdz kurienei veiksmīgā kārtā īpaši daudz krievu tūristu neaizkuļas. Protams, viņi tur ir, bet ne tik daudz. Tur ir ļoti mierīgi un daiļi. Īpaši aizkustināja šķīstā jūgendstilā pārgleznotā gotiskā bazilika. Jo kāpēc gan ne! Tāpat Prāgā ir funikulers, kas ikvienu pilsētu padara daudz jautrāku (esmu pilnīgi pārliecināts, ka vārds "funikulers" atvasināts no vārda "fun".) Un, protams, Prāgā ir alus, daudz, daudz, alus. Lēts un labs, un daudz, un visur. Tāds prieks, ka mūsu Dievzemīte ir tāda nanny state, kas saviem pilsoņiem viskautko liedz. Prāgā es nodzertos.

Un vēl Prāgā ir ebreju kvartāls. Es, kā jau īstens latvietis, kam rados ir vieni vienīgi Veinbergi, Grīnbergi un Traubergi, par šo ticību visādi smīkņāju, bet pat ar visu smīkņāšanu jāatzīst, ka Prāgas ebreju kvartālā gan vēsture smacē nost uz katra soļa. Kā apstiprinot visādus neglītus stereotipus, Prāgas ebreji par sava kvartāla apskatīšanu prasa pretdabiski milzīgu naudu, gandrīz divdesmit eiras, kas, uzreiz piebildīšu, nav tā vērts. Samaksājiet uz pusi mazāk un apskatiet tikai Altneushul, kas ir vienīgais, ko tur tiešām vajag redzēt. Kādus septiņdesmit gadus jaunāka par Rīgu, tā visviens ir vecākā Eiropas sinagoga, turklāt, kā stāsta, tur bēniņos dzīvo golems. Viņa ir pārsteidzoši maza un droši vien vienīgā gotiskā celtne, ko jūs jebkad redzēsit un kas nebūs kristīgā kulta vieta. Tā nu tu tur sēdi un skaidri jūti, kā gadsimti veļas tev pāri. Ļoti burvīga sajūta, tā gadsimtu velšanās pāri.

Pretī Altneushul ir smuks pulkstenis ar ebreju alefbeta burtiem (kas, gluži kā latīņu alfabēta burti, vienlaikus kalpo par cipariem), kas iet pretēji pulksteņa rādītāja virzienam. Ja jums nav, kur likt naudu, turpat pretī suvenīru veikalā var tādu dabūt kā rokaspulksteni. Man ir, kur likt naudu, tamdēļ man tāda nav, bet, ja jums gribas koļīt īsteni ticīgas ebreju čiksas, šis būs īstais aksesuārs. Vismaz līdz tam brīdim, kad vakara gaitā viņas pamanīs, ka jūs tomēr neesat īsteni ticīgs ebrejs. Bet es atkal novirzos no tēmas!

Tas ir, tā īsti nenovirzos. Protams, man ebreju kvartālā kāds jaunietis platmalē un melnā paltrakā tā bikli apjautājās, sak, atvaino, bet vai mēs gadienā neesam ticības brāļi? Še jāpiebilst, ka man ir tāda savdabīga prasme: es itin visur izskatos pēc vietējā, tas ir, mani uzrunā valodās, kuŗas es nesaprotu, un prasa ceļu. Esmu pārliecināts, ka arī, teiksim, Āfrikā mani noturētu par kolonizatoru pēcteci, nevis tūristu. Protams, šeit palīdzēja tas, ka esmu atlaidis jo brangu bārdu (aizbraukšu nākamgad uz Irānu un pēc tam dzīšu nost) un visur staigāju ar cepuri. Bet es viņiem pateicu, ka neesmu. Jā, droši vien es nevaru melot pats sev, bet viņiem taču es varu, vai ne?!

Nu lūk, un tā nu beigu beigās ceļojums pa diženo františeku zemi tagad piestājis Pardubicē, kur es rakstu šīs rindas. Kāpēc Pardubice? Vāclavam Havelam reiz bija tāda skaista luga "Audience", kuŗā es, lai dievi man žēlīgi, reiz spēlēju savā amatieŗteātŗa karjērā. Un manam varonim, pārliecinātam urlam, darbs Pardubicē bija tāds slapjais sapnis, kas, visticamāk, nozīmēja, cik viņam zemas debesis. Nu lūk, un vispār Pardubice ir kūl, Pardubice ir reāli kūl. Ir gan tiesa, visu laiku gribas dungot Makartnija hītu "Back in the ČSSR", bet tas drīzāk tāpēc, ka Prāga savas sociālisma laiku pēdas cītīgi pieslēpusi (lai gan ne iznīdējusi, protams), bet Pardubice lielā mērā ne. Tāda Čehijas atbilde uz jautājumu, kuŗu neviens nav uzdevis, tas ir, es gribēju teikt, Valmierai. Nē, nopietni. Kad es pamanīju, ka viņi vasaras vidū uzrakuši pilsētas galveno ielu, es aiz laimes un māju sajūtas bezmaz vai apraudājos. Ja es jelkad došos trimdā uz Čehiju (nav plānots, bet, kā jau minēju, es labprāt pamēģinu lietas, kuŗas iepriekš neesmu mēģinājis), Pardubice būs tā vieta, uz kuŗu šad tad aizbraukt, pielieties ar lēto čehu alu un nuostaļģiski klīst pa kārtējo nupat uzrakto ielu, laikpalaikam saldsērīgi nopūšoties, nav tak dzimtene, bet tuvu gan.

5 raksta - ir doma


kautskis
25. Jul 2014 14:30 Neprasi Gūglei, prasi Cibai

Čau, draudziņi. Lūdzu, iesakiet, ko darīt diženās františeku zemes leģendām un krievu tūristiem apvītajā galvaspilsētā. Ieteicams ko tādu, kas nebūtu šīm te leģendām un krievu tūristiem apvīts. Paldies!

9 raksta - ir doma


sirdna
24. Jul 2014 17:10 17F nodaļa, pagabstāvs, telpa bez logiem.

Visā pasaulē apmēram piecdesmit cilvēku nodarbojās ar Šlīmaņa kunga lietu. Nodarbošanās kaulus nelauza un nekam tā nebija vajadzīga, tāpēc šie izredzētie piecdesmit nebija ne asākie tuteņi virtuvē, ne cietākie rieksti lazdājā un pat ne spožākie lāzeri disenē. 170 gadu laikā viņu mainīgais kolektīvs bija izdomājis iesauku kungam rūtainā žaketē, kurš mēdza mīklaini parādīties dažādās zemeslodes vietās un, nujā, tas arī bija viss.

Par pirmo Šlīmaņa kunga parādīšanos tradicionāli uzskata 1844.gada 9.jūniju, kad Zviedrijas Karaliskās akadēmijas naturālistu grupa, skaitā seši cilvēki, airu laivā piestāja pie kādas no neskaitāmajām klinšu salām, lai aplūkotu ārkārtīgi neparastu jūras putnu koloniju. Pēc kādām pāris stundām ekspedīcija bija saēdusies asinsdesu un pielējusies līdz mērenam ķēmam, kas, godīgi sakot, arī bija jauno zinātnieku mērķis. Pie viena viņi bija izbradājuši Baltijā pēdējo plakanpleznas albatrosa ligzdu, bet tas notika pilnīgi netīšām, tāpēc neskaitījās.

Lai vai kā, kad seši jaunie naturālisti salīda laivā, lai dotos mājup, viņi pārsteigti konstatēja, ka pa vientuļo klinti, bļaustīdamies nesaprotamā valodā, skraida kāds neredzēts kungs un svaida pa gaisu maizes drupačas, kuras ar lielu brēku rij kaijas. Nepazīstamais kaut ko uzsauca naturālistiem, pēc toņa spriežot, gribēdams, lai viņu paņem līdzi. Apjukušie jaunieši ielaida kungu laivā, kur viņš apsēdās priekšgalā un sāka ņurdēdams ēst karameles, kuras vilka ārā no saķepušas papīra turzas.

Viņš piedāvāja tās naturālistiem, bet visi atteicās, izņemot Arvidu Arvidsenu, kurš aprakstīja konfektes garšu kā "violončells" un no nākamās piedāvātās konfektes noteikti atteicās.

Savādais kungs bija ģērbies pelēkās biksēs un brūnā rūtainā mētelī, viņa apģērbs un melnie zābaki bija diezgan stipri novazāti un saplīsuši, gaišie mati izspūruši un seja iedegusi, pelēkas acis. Viņš daudz smaidīja un kaut ko runāja, bet jaunieši nespēja saprast nevienu vārdu. Tā nebija nedz vācu, ne franču, ne spāņu, ne krievu, ne zviedru valoda, par to viņi, vēlāk sniedzot liecības, bija droši. Valodu raksturoja "rukšķoši svilpieni", "ūjināšana kā slimai bitei" un "skaņa, kas rodas, kad uz čuguna pannas apmaisa plūmju mērci".

Bet, kad laiva bija jau gandrīz piestājusi pie krasta, Arvids Arvidsens piepeši uzlēca aptuveni piecu metru augstumā, kur aizdegās un palika karājoties vismaz pusstundu. Pārbiedētie naturālisti no laivas priekšgala sadzirdēja kārtējo rukšķošo svilpienu, atrāva acis no šausminošā skata un noskatījās, kā svešinieks paklanās un izzūd gaisā.

Tā bija pirmā dokumentos fiksētā Šlīmaņa kunga parādīšanās.

27 raksta - ir doma


sirdna
23. Jul 2014 13:40

Kaķis savu sajūsmu par kucēnu pagaidām rūpīgi slēpj.

4 raksta - ir doma


sirdna
22. Jul 2014 22:31

Sunnic pasmilkstēja un noplīsa.

ir doma


sirdna
22. Jul 2014 20:01

Āfrikas kūku mēris. Ievazāts ar putukrējumu.

Latgalē nodedzināti desmit konditorejas cehi.

5 raksta - ir doma


kautskis
22. Jul 2014 11:12 Kā es pavadīju vasaru

Bavārija ir burvīga, taču šorīt mazliet lietaina, tamdēļ kādu brīdi pasēdēšu un pacibošos.

Nekad iepriekš Bavārijā nebiju bijis, bet kaut kādi neglīti aizspriedumi taču bija. Piemēram, ka viņi visi tur skraidīs apkārt, tērpušies lederhosen, ar brātvurstu vienā rokā un alus krūzi otrā. Un, ziniet, kāda ir neglīto aizspriedumu burvīgākā īpašība? Viņi mēdz apstiprināties: viņi visi tur tik tiešām skraida apkārt, tērpušies lederhosen, visu laiku dzeŗ alu un ēd visādus paēdienus, ko taisa no dažādām cūku sastāvdaļām. Tā kā man ļoti garšo gan alus, gan dažādas cūku sastāvdaļas (es pūt-dirsā-lec-gaisā nācionālisma uzplūdos pat cūkas šņukuru esmu ēdis!), esmu visnotaļ sajūsmā.

Aplūkosim Bavāriju sīkāk un sāksim, protams, ar alu. Bavārijā alus ir daudz. Ļoti daudz. Mani brīžam pārņem sajūta, ka ērBoltika Daša patiesībā bijusi valkīra, kas mani aiznesusi pa tiešo uz Valhallu, jo vidusmēra vācu lielveikala dzērienu sadaļa tik tiešām piegādā alu ne mazāk dāsni kā tās Valhallas kazas, no kuŗu tesmeņiem plūda nevis piens, bet medalus. Un alus te nedalās kategorijās "lētais alus, hipsteŗalus un importa", bet gan tādos žanros, kas katrai alus cienītāja sirdij liek iepukstēties straujāk: Schwarzbier, Steinbier, Weissbier, Bock, Rauchbier un vēl, un vēl. Itin viss ir tik garšīgs, tik garšīgs -- un lēts. Rauchbier pudelīte, kas Rīgā bez problēmām maksā divus eiro sešdesmit, še maksā deviņdesmit santīmus.

Starp citu, vai nav smieklīgi, ka Naukšēnos un Minhenē tagad var norēķināties ar vienu un to pašu naudu? Un pa tiešo salīdzināt cenas starp Naukšēniem un Minheni? Protams, īstam latviešu ceļotājam vajag apmeklēt Aldi, Deichmann un Kik un pēc tam gausties par to, cik Vācijā viss ir lētāks. To es arī darīju (nu labi, Kikā vēl nebiju), bet, skaidra lieta, es ar, es ar gudri varu purpināt, cik Vācijā viss ir lētāks, šiten te vietējie biznesmeņi galīgi ahujeļi, ja viņu veikals pusgada laikā viņiem neatnes bembi, tad vispār nav jēgas sākt. Labi, viss nav, ir lietas, kas Latvijā ir lētākas. Bet lai tas jūs neattur no pārliecības, ka Dievzemītē mūs visus krāpj.

Ja jau bembis ir pieminēts, laiks sīkāk parunāt par ļoti nozīmīgu Bavārijas īpatnību: autobūvi. Bavārijā taisa mašīnas. Bembjus, piemēram. BMW hedkvōrteri ir šepat Minhenē, un viņu arhitektōniskais risinājums (dievinu šo vārdu salikumu) pārliecinoši ieturēts stilā "mums ir dafiga naudas, un mēs būvējam mašīnas. Uzbūvējiet kaut ko tādu, lai tas uzreiz būtu skaidrs!" Tā nu BMW hedkvōrteri laistās šķīstā metālā un izskatās nevis vienkārši pēc falliska simbola, bet pēc veseliem četriem falliskiem simboliem, kas salikti viens otram blakus. Droši vien domāts, ka izskatās pēc dzinēja cilindriem. Smuki jau izskatās, īpaši tādēļ, ka BMW hedkvōrteri slejas samērā lepnā vientulībā netālu no Olimpiskā parka, viņiem apkārt nav īpašu daudz visādu citādu ēku. Tā nu viņi tur ierakstās ainavā savā nodabā, vietām tā, ka hedkvōrteri lepni paceļas pāri sešu joslu lielceļam, bet citviet savukārt tā, ka viņi izslejas pāri parka koku galotnēm. Gluži kā BMW var traukt gan pa lielceļiem, gan zaļām lauku alejām, vai ne!

Jā, Minhenē ir Olimpiskais parks, jo tur savulaik bija olimpiskās spēles. Jūs, protams, visi zināt, ar ko tās spēles ir slavenas. Ja nezināt, noskatieties One Day in September. Pirmkārt, tā ir ļoti laba dokumentālā filma. Otrkārt, tur ir pastāstīts, ar ko tieši tās spēles ir slavenas. Vispār uz Minheni vajadzēja aiztriekt tos jauniešus, kas Suočuos plānoja olimpisko infrastruktūru, jo tur ir ļoti labi redzams, cik veiksmīgi pēc spēlēm to infrastruktūru var pielāgot citiem mērķiem. Olimpiskais stadions ir apbūvēts ar pārmēru milzīgu stikla jumtu, nu tā, ka vienā laidā, ne tikai pāri stadionam, bet arī tuvākajai apkārtnei, ņemiet, ņemiet, mums nav žēl. Un tur zem tiem daudzajiem stikla jumtiem vienā laidā notiek visādi pasākumi. Savukārt olimpiskais ciemats ļoti veiksmīgi pārbūvēts par gaumīgiem mājokļiem, ar puķītēm, smilšu kastēm un strūklakām, un tikai laiku pa laikam sanāk sajūsmā iebrēkties "Nē, tu paskaties, tu tikai paskaties, tas taču ir tas pats balkons, uz kuŗa graudainā, melnbaltā bildē stāvēja čalis ar sejas masku un stroķi rokā!!!"

Labi, būs gana. Mūsu nākamajā raidījumā mēs sīkāk aplūkosim nacistus, vēsturisko apbūvi un fetiša kostīmus.

3 raksta - ir doma


kautskis
22. Jul 2014 01:28 Quadratisch. Praktisch. Gut.

Bavārija ir super, dārgie draugi. Alus, pompozā arhitektūra, neapēdams daudzums vēstures uz katra soļa, jo bieži arī saule (ne šodien, bet ko tur), brātvursti, ūdenskliņģerji, dažādas cūku daļas dažādos veidos un autobūve -- what's not to like? Biju gan mazliet noraustījies, es pirms tam biju ceļojis galvenokārt tikai pa ex-DDR, bet, ko niekus, arī Bundesrepublika ir burvīga.
Vēl es biju par mata tiesu no tā, lai nopirktu lederhosen, bet pārdomāju. Nu, kur es viņas vilkšu, nekur. Tā vietā iepirku vienkārši apģērbu, nevis fetišistu kostīmus (esmu gatavs saderēt, ka vismaz puse lederhosen īpašnieku viņas vilkuši kniebjoties. Bavāriskais role playing, ha.) Lūk, piemēram, Minhenes centrā ir piecstāvīgs veikals, kas pārdod tikai un vienīgi kungu apģērbus un apavus. Ļoti burvīgi. Turklāt -- īpašs cepumiņš par izdomu -- apģērbi īpaši resniem kungiem tur ir piektajā stāvā.
Nu, un, protams, esmu apskatījis visādas naciķu slavas vietas un padziedājis Deutschland, Erwache! Tiesa, Vācijā (atšķirībā no Stokholmas) nevar tādas kompozīcijas aurot visur, tur tomēr viņas atpazīst un skatās, maigi izsakoties, šķībi. Bet tas nekas.
Tā ja. Iet tik lieliski, ka īsti nav laika un vēlmes ko īpaši aprakstīt cibā, kas vispār ir skāde, jo še sanāktu burvīgi ceļojuma apraksti. Varbūt vēlāk. Tagad jādzerj alus, jāēd cūkas un jāmēģina sevi atrunāt no lederhosen iegādes.

6 raksta - ir doma


sirdna
21. Jul 2014 11:00

Pieķeru sevi meklējot Cibas loga augšējā labajā stūrī linku uz krievu versiju, kur būtu izklāstīts alternatīvs skats uz lietām un notikumi paralēlajā realitātē.

2 raksta - ir doma


sirdna
21. Jul 2014 10:41 Pareizā atbilde uz 37.nedēļas jautājumu

Šodien ir 3 Termidors, CCXXII.

ir doma


sirdna
21. Jul 2014 10:20

Vīkendā radu salidošana, dzīves stāsti un neliela klope, viss kā pieklājas.

Toties mūsu kaktā palēnām ierodas civilizācija. Tuvākos gados piesolīja atvilkt tramvaju un arī sliedes, tagad pie Cirvja Centra (OK, to sauc Jupītera Centrs, bet ēka izskatās pēc cirvja un Cirvja Centram tam būs būt) Dinaza vietā lepni sliesies Hesburgers. Jauki.

10 raksta - ir doma


sirdna
18. Jul 2014 12:40

Nacionālā Bibliotēka piegādā:

https://twitter.com/LNB_lv/status/490067677881569280

Ļoti savlaicīga un aktuāla doma. Respekts iestādei!

9 raksta - ir doma


sirdna
18. Jul 2014 12:01

Versija par atentātu arī ir loģiska, tīri ezotēriskā līmenī, ņemot vērā visas paralēles ar Ādolfu. Daži no viņa ģenerāļiem mēģināja aptrakušo fīreru pievienot vairākumam, jo saprata, ka viņš ir ievārījis tādas ziepes, kuras savādāk neizstrēbt. Varbūt arī Krievijā ir nobriedusi ideja, ka Putinam laiks iet pensijā?

Bet tad atkal jautājums - uz kuru pusi gāzīsies lācis, kad tam nomainīs galvu?

6 raksta - ir doma


kautskis
17. Jul 2014 17:03 Uģīt, rīt mēs abi aizbrauksim uz Cēsīm, un tur es tev nopirkšu ūziņas

Labdien, studijā modes blogeris Kautskis un modes ziņas.

Ziniet, tas ir nožēlojami, vienkārši nožēlojami, cik gauži trūcīga ir latvju vīriešu apgāde ar drēbēm. Ieejiet gandrīz ikvienā apģērbu veikalā (ar dažiem ļoti patīkamiem izņēmumiem), un jūs tur ieraudzīsit, ka vīriešu apģērbu nodaļa ir tāda maza, mazmazītiņa, kautrīgi iespiesta stūrītī, itin kā atvainojoties, mums, protams, kauns, ka mēs te piedāvājam vīriešu apģērbus, nepievērsiet uzmanību, mēs to tikai tā. Un, saprotams, nav jau tur nekā tajās niecīgajās apģērbu nodaļās. Tā nu staigā mums apkārt jaunieši, kas vēl 30 gadu vecumā uzskata tēkreklus par pieņemamām virsdrēbēm vasarai.

Bet nesen īpaši uzrunāja uzņēmums Marks un Spensers (dažbrīd viņš piedāvā pavisam pieņemamu pensionāru apģērbu, un mēs vispār nevelkam mugurā neko tādu, ko nevilktu pensijas vecuma cilvēks). Viņš ir izgudrojis inovāciju, ko citādi kā ļauniem vārdiem un nievām vispār nevar pieminēt. Dāmas un kungi, iepazīstieties — inovātīvais Aktīvais Viduklis, kas, kā apgalvo M&S reklāmas materiāli, "kustas kopā ar tevi!"

Kas ir Aktīvais Viduklis? Iedomājieties bikses. Un tad iedomājieties, ka kaut kāds idiņš viņām viduklī uztaisījis tādu kustīgu ielaidumu, kas turas uz gumijas un pastiepjas, lai visādi tušņi varētu viņā ietilpināt savu riepu. Gumija. Biksēs. Lielumlielā daļa vīriešu bikses ar gumiju nav uzvilkuši kopš tā laika, kad pārnesa mājās pirmo liecību (treniņbikses neskaitās), bet, pavei, M&S uzskata par lietderīgu piedāvāt šādu absolūti neuzkrītošu un cilvēka cieņu nekā nepazemojošu risinājumu.

Jauks blakusefekts šitai gumijai ir tas, ka visas aktīvā vidukļa bikses sanāk tādas piemīlīgas banānenes. Viktoram Cojam patiktu, bet pat viņš droši vien atzītu, ka šādas bikses vairāk piederas estrādei, nevis biroja planktonam.

Un kas tas par nosaukumu, Aktīvais Viduklis, kustas kopā ar tevi? Tas ir Neaktīvais Viduklis, kas kustas tad, kad tu nekusties. Varens mārketinga sauklis, ko? Katrā ziņā varenāks par tiem atklātajiem meliem, ko izdomāja M&S mērkaķinga komanda. Starp citu, par mērkaķingu. Mēs taisni varam iedomāties, kā M&S lidojošie mērkaķi sanāca kopā, izlasīja pētījumu par aptaukošanās tendencēm un priecīgi iekviecās, vīīīīī, šeit ir tirgus, resni cilvēki, tas ir tirgus!!! Ko resni cilvēki nīst, biežo bikšu pirkšanu, protams! Tad uztaisīsim bikses ar gumiju, lai viņiem nebūtu tik bieži viņas jāpērk! Haut cinq, tout le monde! Šampānietis un būlciņas visiem! Prēmijas, kokaīns un nepieredzēti pārdošanas rezultāti!

Tā nu tie lidojošie mērkaķi Neaktīvo Vidukli iešuvuši bezmaz vai visās biksēs, kas tajā jau tā gauži niecīgajā vīriešu apģērbu nodaļā nopērkamas. Turklāt visos izmēros, lai gan taču varētu sagaidīt, ka slaidākiem ļaudīm (nu, tādiem kā mums, hihī) paredzētajās biksēs tāds viduklis nebūtu jāšuj. Bet ko nu tur, jau sestdien mēs būsim Minhenē, un gan jau tur uzrīkosim pienācīgu Einkaufsspaziergang.

Un vēl par modi. Zināt, kā mūsu sešgadīgā māsasmeita ieteica latviskot legingus? Plānbiksītes. Mēs teiktu, pabīdies malā, Valentīna Skujiņa, jaunā terminologu paaudze nāk.

14 raksta - ir doma


dis
17. Jul 2014 13:11

laiks skrien!
apnicīga tā skraidīšana no vienas vietas uz otru (pilsētvides un lauki un nepabeigtas ēkas)
bet tajā pašā laikā, ja nebūtu skraidīšana, būtu dirnēšana
un tā neko labu nesola

dodos vākt drogas un ta atpakaļ dārzā

Mūzika: blackbird raum - cities

ir doma