« previous entry | next entry »
Okt. 21., 2010 | 05:32 pm
- Parunāsim par mīlestību "šaurā nozīmē" vai, vienkāršāk sakot, uz sievieti.
- Labi, teiksim tā: uz sievieti!
- Mans dārgais draugs, vai tu neredzi, uz cik ārkārtīgi trausla pamata tu dibini savu personisko laimi?
- Uz tikpat trausla, cik trausla ir dzīve, ne vairāk.
Taču es nebiju domājis to plaisu, to bezdibeni, ko var radīt nāve, un pateicu Sņatiņskim:
- Apžēlojies, nevispārini savu personisko laimi! Tev ir veicies, bet citam var nepaveikties.
Taču Sņatiņskis to negribēja dzirdēt. Pēc viņa domām, no simt gadījumiem deviņdesmit deviņos precības esot veiksmīgas. Sievietes esot labākas, tīrākas, cēlākas par mums.
- Mēs esam nelieši salīdzinājumā ar viņām! - viņš kliedza, vicinot rokas un purinot savu gaišo matu pinkas. - Jā, nelieši un vairāk nekas! To saku tev es, kas vēro dzīvi un prot novērot - kaut vai tāpēc, ka esmu komēdiju rakstnieks.
Te viņš apsēdās uz krēsla jāšus un, apdraudot mani ar atzveltni, turpināja tikpat dedzīgi:
- Dimā saka, ka Nodas apvidū esot pērtiķi, kurus nevarot iedresēt, taču tāpēc tev ir acis, lai tu nepaņemtu šādu Nodas apvidus pērtiķi; bet vispār sieviete nekad nepievils savu vīru, nekļūs viņam neuzticīga, ja viņš pats nesamaitās vai nesamīs viņas sirdi, nenocietinās un neatstums ar savu maziskumu, savu egoismu, savu aprobežotību, savu nekrietnību un sīkumainību. Viņu vajag mīlēt! Lai viņa jūt, ka ir tev ne tikai mātīte, bet arī dārgs cilvēks, tavs bērns, tavs draugs; nēsā viņu azotē, lai viņai ir silti, tad vari būt mierīgs, tad viņa ar katru gadu piekļausies tev arvien ciešāk - un galu galā jūs saaugsiet kopā kā Siāmas dvīņi. Ja nedosi viņai to, samaitāsi vai nocietināsi ar savu ļaunumu - tad aizies! Aizies, tiklīdz kāda cienījamāka roka pastiepsies pēc viņas, būs spiesta aiziet, tāpēc ka siltums un atzinība viņai nepieciešama tāpat kā gaiss elpošanai.
/H.Senkevičs Bez dogmata/
- Labi, teiksim tā: uz sievieti!
- Mans dārgais draugs, vai tu neredzi, uz cik ārkārtīgi trausla pamata tu dibini savu personisko laimi?
- Uz tikpat trausla, cik trausla ir dzīve, ne vairāk.
Taču es nebiju domājis to plaisu, to bezdibeni, ko var radīt nāve, un pateicu Sņatiņskim:
- Apžēlojies, nevispārini savu personisko laimi! Tev ir veicies, bet citam var nepaveikties.
Taču Sņatiņskis to negribēja dzirdēt. Pēc viņa domām, no simt gadījumiem deviņdesmit deviņos precības esot veiksmīgas. Sievietes esot labākas, tīrākas, cēlākas par mums.
- Mēs esam nelieši salīdzinājumā ar viņām! - viņš kliedza, vicinot rokas un purinot savu gaišo matu pinkas. - Jā, nelieši un vairāk nekas! To saku tev es, kas vēro dzīvi un prot novērot - kaut vai tāpēc, ka esmu komēdiju rakstnieks.
Te viņš apsēdās uz krēsla jāšus un, apdraudot mani ar atzveltni, turpināja tikpat dedzīgi:
- Dimā saka, ka Nodas apvidū esot pērtiķi, kurus nevarot iedresēt, taču tāpēc tev ir acis, lai tu nepaņemtu šādu Nodas apvidus pērtiķi; bet vispār sieviete nekad nepievils savu vīru, nekļūs viņam neuzticīga, ja viņš pats nesamaitās vai nesamīs viņas sirdi, nenocietinās un neatstums ar savu maziskumu, savu egoismu, savu aprobežotību, savu nekrietnību un sīkumainību. Viņu vajag mīlēt! Lai viņa jūt, ka ir tev ne tikai mātīte, bet arī dārgs cilvēks, tavs bērns, tavs draugs; nēsā viņu azotē, lai viņai ir silti, tad vari būt mierīgs, tad viņa ar katru gadu piekļausies tev arvien ciešāk - un galu galā jūs saaugsiet kopā kā Siāmas dvīņi. Ja nedosi viņai to, samaitāsi vai nocietināsi ar savu ļaunumu - tad aizies! Aizies, tiklīdz kāda cienījamāka roka pastiepsies pēc viņas, būs spiesta aiziet, tāpēc ka siltums un atzinība viņai nepieciešama tāpat kā gaiss elpošanai.
/H.Senkevičs Bez dogmata/