You are free to do what we tell you! - Cilvēks, kuru sacirta gabalos

(...)
Pagaidām man tomēr nenāca ne prātā atteikties no cenšanās iegūt tik ļoti kāroto informāciju. Bija atlikusi vairs tikai viena vienīga iespēja. Aiziešu pie paša ģenerāļa un skaidriem, saprotamiem vārdiem pieprasīšu, lai viņš man atklāj sasodīto noslēpumu. Runāšu vienkārši, lietišķi, kategoriski - īsi un koncentrēti, gluži kā Tacits vai Monteskjē.
Devos turp itin agri no rīta. Ģenerālis patlaban ģērbjoties, bet es uzbildu, ka, ka manas darīšanas ir ļoti steidzamas, un sulainis - vecs nēģeris - tūliņ ieveda mani viņa guļamistabā, kur palika kavējamies arī pats. Es, protams, ar acīm meklēju namatēvu, tomēr nekur viņu nemanīju. Uz grīdas man pie kājām pagadījās liela, dīvaina pauna, kur bija samests nezin kas, un es, nepavisam nebūdams labā garastāvoklī, paspēru to malā.
- Nu, nu! Varen pieklājīga uzvešanās, es teiktu! - pauna iepīkstējās sīkā, jocīgā balstiņā, kas drīzāk atgādināja spiegšanu vai svelpoņu nekā runāšanu. Tādu man savu mūžu nebija gadījies dzirdēt. - Nu! Varen pieklājīgi gan, man liekas.
Es šausmās bezmaz iebrēcos un, kā no lingas izšauts, ielidoju istabas vistālākajā kaktā.
- Debestētīt! Mīļo jaunekli, - pauna atkal nosvelpās, - kas - kas - kas tad noticis? Man patiesi rādās, ka jūs nemaz negribat mani pazīt?
Ko es varēju atbildēt - ko gan? Streipuļodams iekritu atzveltnes krēslā un, acis iepletis, ar vaļā muti gaidīju, kā šis noslēpums atrisināsies.
- Dīvaini gan, ka liekaties mani nepazīstam, - nočerkstēja neizprotamais juceklis uz grīdas, un es ievēroju, ka tas sāk kaut kā ērmoti rosīties, gandrīz tā, itin kā vilktu zeķi kājā. Redzama bija tikai viena kāja. - Dīvaini gan, ka izliekaties mani nepazīstam, ko?Pompej, nes šurp kāju! - Pompejs pasniedza paunai lieliski veidotu, pilnīgi apautu korķa kāju, kas nekavējoties tika pieskrūvēta, un tad neizprotamais kaut kas pieslējās kājās un nostājās man acu priekšā.
- Asiņains tas slaktiņš bija gan, - neizprotamais turpināja monologu, - bet galu galā, karojot ar bagebu un kikapu, jau nevar cerēt, ka tiksi cauri ar pāris skrambiņām. Pompej, es būtu pateicīgs, ja tu man pasniegtu roku. Tomass (pagriezies pret mani) ir vislabākais korķa kāju ražotājs, bet, ja jums, mīļo jaunekli, kādreiz ievajadzēsies rokas, iesaku griezties pie Bišopa. - Pompejs pieskrūvēja roku. - Gāja varen karsti, varat man ticēt. Ei, suņagabals, uzmauc man plecus un krūtis. Petits taisa vispārākos plecus, bet krūtis vislabāk pasūtīt pie Djūkrova.
- Krūtis! - es izdvesu.
- Pompej, vai parūka būs jāgaida līdz vakaram? Skalpēšana ir nežēlīga padarīšana, bet Delorms prot izgatavot pirmšķirīgus skalpus.
- Skalpus!
- Nu, melnā āda, dod šurp zobus! Ja gribat labus zobus, ejiet taisni pie Pārmlija; dārgs gan, bet strādā uz goda. Dabūju norīt krietnu tiesu žokļa, kad tas milzenis bagebu man ar šautenes laidi pāršķēla galvu.
- Ar laidi! Pāršķēla galvu! Žēlīgais Dievs!
- Jā, jā, bet kur tad mana acs? Pompej, vecais slaist, ieskrūvē aci! Tie velna kikapu ir makten veicīgi acu izspiešanā; bet dakteri Viljamsu ļaudis peļ bez vajadzības, jūs nemaz nevarat iedomāties, cik labi es redzu ar viņa taisītajām acīm.
Pamazām man kļuva skaidrs, ka dīvainais veidojums, ko redzēju, nav nekas cits, kā mans jaunais paziņa brevē brigādes ģenerālis Džons A.B.C.Smits. Pompeja darbošanās, jāatzīst, bija panākusi apžilbinošu pārvērtību šā cilvēka izskatā. Tomēr balss mani joprojām gauži mulsināja, bet arī šis šķietamais noslēpums tika jo drīz atrisināts.
- Pompej, vecais ērm, - ģenerālis ņaukstēja, - man patiesi šķiet, ka tu gribi mani palaist pasaulē bez aukslējām.
Nēģeris atvainojoties kaut ko nopurpināja, piegāja pie sava pavēlnieka, atvēra tam muti kā pieredzējis žokejs zirgam un ļoti veikli iestūma tur diezgan dīvaina izskata ierīci, kuras nozīmi es nekādi nespēju izprast. Bet pēkšņā pārvērtība ģenerāļa izskatā bija pārsteidzoša. Kad viņš atkal ierunājās, balss bija ieguvusi to skanīgumu un spēku, kas atstāja uz mani tik dziļu iespaidu, kad mūs iepazīstināja.
- Nolādēties salašņas! - viņš sacīja tik dzidri, ka es pārsteigumā bezmaz salēcos. - Nolādēties salašņas! Viņi ne tikai ietrieca man aukslējas riklē, bet papūlējās nogriezt arī vismaz septiņas astotdaļas mēles. Taču neba Amerikā darbojas Bonfati, šādu priekšmetu izgatavošanā viņam līdzīgu meistaru neatrast. Varu no visas sirds jums viņu ieteikt (ģenerālis palocījās) - un, ticiet man, daru to ar prieku.
Cik vien labi prazdams, pateicos viņam par laipnību un nekavēdamies atvadījos, jo nu pilnīgi izpratu stāvokli - noslēpums, kas mani tik ilgi nomocīja, bija vienā rāvienā atrisināts līdz galam. Viss kā uz delnas. Skaidrāks par skaidru. Brevē ģenerālis Džons A.B.C.Smits bija tas cilvēks... cilvēks, kuru sacirta gabalos.

/E.A.POE The Man that was used up/