dažkārt klusums ir skaļāks par troksni - Čau...

15:02 - Čau...

Nezinu pat ar ko lai sāk. Pēdējās dienas ir mierīgas...un ar vārdu pēdējās es domāju pēdējās divas, jo visu pārējo laiku i'm going crazy...un ar vārdu pārējo (laiku) es domāju sākot no maija vidus...nē, no maija sākuma...vai pat noooo...umm, otrā semestra sākuma. BET AJ! Tad jau būtu jāiebrauc totālās garās domās par to, ko es gribēju, bet nedabūju, par to, ko man vajadzēja, es to negribēju, bet dabūju un par citām sērgām, kas laiku pa laikam ieskauj mūsu ikdienu. Un ziniet - tā laikam jau tajā dzīvē ir iekārtots.

Iespējams, ka būtu jāuzraksta, ko esmu darījusi pēdējās dienas un ziniet - that is crazy. Riharda dzimšanas diena, Jāņi/Līgo, mātes vārda diena,mana vārda diena, kura tiksa svinēta aptuveni 4 vai 5 dienas pēc kārtas, tikai pamainot viesus, bet laikam ideja, ka turpināsies svinēšana izpland, jo redziet piekāst ir cilvēcīgi un laikam pats galvenais "viesis" mani ir peikāsis. Laikam jau man ir...tas viss notiek ļoti, ļoti, ļoti īsā laika brīdi. Tālāk gatavojos Zanītes dzimenei Bejās...huh'o! Bet tas tā...par pasākumiem, nemaz neieminoties, manu izlaidumu, brāļa izlaidumu, oficiālās svinības skolā, neoficiālās svinības mājās, neoficiālās svinības skolā, neoficiālās svinības Mālpilī. Šis laiks...tas viss...mūsu klasi ir tāā saldiedējis, ka pilnīgi vai prieks!


Izejot no pasākumu tēmas, es pat nezinu, ko īsti teikt, kā tikai to, ka pēdējā laikā tik daudzi un uzsveru vēlreiz tik DAUDZI cilvēki man ir sagādājuši vilšanos, ka es pat nezinu, vai tas ir normāli, vai nenormāli...katrā ziņā to paredzēja mans sapnis. Nesen, kādu nakti es sapnī vasarā redzēju sniegu. No rīta, negribīgi omites mudināta, devos pie sapņu tulkošanas grāmatas, kurā sarakstīts totālākais bullsh*ts...ziniet, bet laikam es maldījos, jo tur pie tulkojuma sniegs vasarā bija minēts vilšanās, bēdas. Un laikam pēdējā laikā man tādas ir at liku likām...tomēr pateicoties tam, ka man pēdējā pusgada laikā...nē...varbūt pat jāmin te ir mana depresija, kas ilga no augusta līdz otrajam pusgadam. Pateicoties tai (...savādi,ne?) manī ir izstrādājies pofigisma mehānisms, kas automātiski ieslēdzas tad, kad jūtu, ka sirsniņa tūliņ cietīs. Bet tas ilgst ĻOOOOOOTI īsu brīdi...varbūt arī es samelojos.


Ak, jā! Gribēju iedrukāt to, ko šonakt sapņoju, kāda sekas tas ir atstājis uz manu garastāvokli šodien, kas ir it kā priecīgs, tai pat laikā nedaudz...tā teikt, peldoš. (...-s?) Umm...vakar sastrīdējos ar kādu ļoti tuvu cilvēku, kas man lika vilties arī viņā/viņā ( (giggle) ) uuun...jā, par cik tika ieslēgts mans "whatever" mehānisms, tas nemaz nesāpēja. Es esmu monstrs. Tātad pie lietas...neatceros, ar ko īsti sākās sapnis, bet jā...mēs bijām sastrīdējās/ies..lalallala, kaut kāds murgs un tad it kā es gāju pa pļavu, kur bija pilns ar cilvēkiem, notiek vienkārša kustība, bet te pēkšņi pieskrien pie manis kāda draudzene, kas saka, ka viņa ir satikusi Dievu un tas ir gatavs viņu ņemt līdzi. Es jutu kaut kādu prieku, jo viņa arī priecājās, ka tas notiek tā vienkārši, bez sāpēm...ceļš uz laimi. (Bet ja kas...es Dievam īsti neticu!) Tātad...viņa aizved arī mani pie Dieva tā kā parunāt, vai ņems vai neņems. Un Dievs izlēma, ka ņems mani līdzi, tomēr es atminējos, ka neesmu vēl gatava aiziet, jo esmu sastrīdējusies ar šo mīļo cilvēku, Dievs izrādīja tādu, kā neapmierinātību, ka es tur kaut ko bremzēju vai esmu pārlieku neizlēmīga. Tāpēc es aši paņēmu lapiņu un tādā steigā (jūs pat nevarat iedomāties kādi sirdkrampji mani raustīja) sāku rakstīt uz lapiņas, ka man ļoti žēl, ka mēs sastrīdējāmies un man jau ir jāiziet...tad es sapratu, ka nekas neizdosies, jo uzrakstit uz mazas, muļķīgas lapiņas to, ko es jutu, bija neiespējami, tāpēc devos pie Dieva izlūgties to, lai viņš atgriežas pēc manis kādu citu dienu. (Tagad sekos ĻOOOOOTI stuilba vieta ---> ) Tad Dievs izvilka kaut kādu grafiku uz lapiņas, kas bija līdzīgs autobusa sarakstam, un teica, ka viņš varot atnākt rīt pēc manis. Es piekritu...lalallala, beztolks murgs, tagad esmu lielveikalā un meklēju šo cilvēku, ar kuru sastrīdējos, staigāju pa veikalu, viņu meklēdama, bet pēkšņi izrādījas, ka veikalā ir iebrukuši teroristi, kas cenšas visus sagūstīt. (Šajā vietā arī bija sirdssāpes, bet ne tik lielas, kā tās, ko varētu izraisīt ziņa, ka man jāpamet cilvēks, bez atvainošanās, uz visiem laikiem...). Visi bija pieplakuši pie zemes, lielveikals bija pārpildīts ar teroristiem. Es biju kopā ar kaut kādu ģimenīti, kur bija maza meitene. Kāds sāka skriet, laikam sieviete...viņu nošāva. Tad sākās haoss kliegšana un es sapratu -> tā ir mana iespēja skriet prom. Es sāku skriet, noskrēju lejā pa lielveikala kāpnēm un sapratu, ka esmu strupceļā, jo te ir divi apsargi (teroristi). Tad es aizlavījos (ļoti ilgi sapnī lavījos pa visurieni...un visu laiku bija tā, ka tūliņ, tūliņ pieķers) augšā, kur bija citi apsargi, pēkšņi viņi aizskrēja. Tad es atkal biju uz kāpnēm, noskrēju lejā. Ieraudzīju ugunsdzēsēju aparātu, ar kuru izsitu durvīs caurumu un izlēcu ārā. Man dzinās pakaļ, es apskrēju ap lielveikalu uzlecu uz kaut kāda palecamā un visi teroristi no lejas uz mani šāva, tad es lēcu pāri tai pašai pļavai, kas bija sākumā un aizlecu pie kaut kāda mirdzoša dzīvības koka, kas mirdzēja kā dzintars, kurā bija iespīdējuši saules stari.


Un viss...es pamodos, jo man sejā spīdēja saule...tā arī nesapratu - atvainojs vai nē, Dievs mani savāca vai nē...eh. Vienu gan es zinu, beigu beigās bija tā, ka es laikam biju izglābusi visus no teroristiem. Hip-hip-urā! Manh kaut kā skumīgi palika visu šo rakstot, laikam jāiziet saulītē pasauļoties, uzcept vistiņas šašļiku un tā..


Visu labu, mani mīļie!!! Apskāvieni un bučas... (hug)

Garastāvoklis:: cold