04:25 pmKaut es nespētu just...tas stress,kas ir apkārt, izsmeļ mani arvien vairāk.Kā es vēlētos atgriezties tajā laikā, kad ieritinājos mīļotā azotē un tajā brīdī piederēju tikai tam mirklim...dziļi ieelpojot viņa smaržu, saklausot sirdspukstus un sajūtot viņa roku noglāstam manu galvu. KAUT. Man vairs nav māju. Nav kur atgriezties. Nav neviena, kas pateiktu, ka mīl. Iekāpjot vilcienā uz dzimto pilsētu, sajutu smagu akmeni, kas uzkritis manai sirdij...gluži kā toreiz, kad pirms aptuveni četriem gadiem sēdos vilcienā, lai Ziemassvētku brīvdienas pavadītu Rīgā, atšķirtībā. Nav miera nekur. Šobrīd arī te valda stress...bet kur lai es liekos, ja šajās, it kā manās mājās, nevaru rast mieru? Un šorīt, ceļoties no svešas gultas, svešas istabas un svešām skaņām...jutos tiešām, ka mani kāds soda. Jautājums tikai, par ko... Es ceru...joprojām ceru, ka viss būs kārtībā. Jāiztur. Kaut kā. |
Mesmerize
February 27th, 2009
06:16 pmSapratu arī, ka no manām jau tā knapajām tauku rezervēm uz mana ķermeņa, nekas nav palicis pāri. Šīs nedēļas neko normālu neesmu ēdusi. |
11:23 pmŠobrīd dzīvoju pie cilvēkiem, kuru attiecības vienkārši apbrīnoju, un tieši šobrīd uz to noskatīties ir ļoti sāpīgi. Cik ļoti labi viņi viens otru saprot un cik iedeāli spēj atrisināt domstarpības, jau 15 gadus. Šajos mirkļos es domāju, njaa...un kā es šo jautājumu būtu risinājusi? Hmm..ganjau būtu ko dusmīgi norūkusi..., bet viņi tikai pasmejas un viss ir kārtībā! :)Un atkal manas domas vēršas pie tā - varbūt, ka tiešām KĀDS man šo pāri ir piespēlējis, lai es no viņiem mācītos? |
Powered by Sviesta Ciba