m.k.

Vispār cilvēki ir kā mazas vārdnīciņas ar savu krājumu. Un katrs tajā esošais elements linkojas ar pāris citām lietām.  Līdz brīdim, kad viss ir izrunāts, un nav vairs vienkārši, ko teikt vai darīt. Kopā. Mēs esam viens, tikai tāpat šķeļamies. Es atbalstu to, sašķelties, saplaisāt. Tas ir tas pats process, kā tā fakinā hipiju pseidomīla un šamaniskā , vēdiskā, budiskā, mītiskā visa vienotība, kas rodas tad, kad visi sadodas rokās, lai kāds viens elements varētu gūt mirkļa baudījumu, atrasties virsotnē, balstoties uz pārējo mugurām, cik nu ilgi prazdams, un tad ripināties lejup, ak, Sīzif. Jā, tas pats process. Tikai atmetot iedomu par apvienošanos kopīgā , miesas kārā , siekalainā gaļas blāķī, ņemt un šķelties, šķelties pa stiegriņai vien, attīrīties, bļa, attīrīties no visa šī skaistuma marazma.

Galu galā  -
kurš pateiks, kas tur ir?

Ja visi vienojas kopīgā dejā, tad tomēr tā ir smagnēja matērija,  ne? Ja katrs pašķīst uz savu pusi, paliek kas? Smagnējs tukšums.
punkts,