m.k.

Pēc ģenerālmēģinājuma salīdām siltajā muzeja telpiņā, uz četrstūraina, mīksta krēsla uzlikām šķīvi ar sagrieztu tomātu un apelsīnu daiviņās, sasēdām apkārt, sagaidījām 'oderīti', 'kortelīti' un sākām atzīmēt. Pēc kāda laika mums pievienojās niknais kultūras centra apsargs vai kas nu viņš tur tāds un bargi jo bargi norāja, teikdams, ka šitā jau nu gan nebūs, muzeja telpās, pirmajā stāvā - bezkaunība . Nabaga vīrs turēja aizvainojumu pret mūsu režisori par to, ka no rīta tā klupusi viņam ausīs, jo prožektori piešnellēti nepareizi un kas tur kas tur, un nīgrums viņu māca arī droši vien tādēļ, ka mūsu aizsardzības ministrijas meiča bēniņtelpā brutāli noņēmusi jaungada disko bumbas, kas traucēšot mūsu mizanscēnai. Tas ir tas apsarga zemapziņas faktors, slēptie uzbrukuma motīvi, bet tā vispār viņš teica, ka zvanīs direktorei un sauks miliciju, vilka ārā savu mobiļņiku.. Tikām mūsu temperementīgā režisore bļāva pretī, ka mēs te visi ar maģistra grādiem sēžam pēc labi padarīta darba tajos drausmīgajos apstākļos, ka ministrijas meiča vispār te stundām ilgi gaida trepes, ko viņš solījis, lai pieliktu atpakaļ disko bumbas un ka mēs nedzeram (visi klusēdami aplītī sēdājām bolīdamies uz šķīvi !mūsu vidū! ar puspilnām plastmas glāzītēm rokās, nedaudz sarkanīgi notašķītām gar maliņām, ar vīna pudelēm pie kājām un noslēpušos šņabi baltā plastmasas sainītī pie režisores krēsla), bet gan sēžam pie pusotra tomāta un apelsīna un ka mēs tūlīņ uzsāksim lasīt lugu. Tai brīdī režisore pasniedza lugas eksemplāru blakus sēdošajiem vīriem, sak, lai lasa. Hop, un galva sagriežas.

Bernāra Marī Koltesa luga Roberto Zuko.

Niknais Roberto, kurš nogalinājis savu tēvu, lavās no neizbēgama cietuma, kamēr divi apsargi savā starpā sarunājas (mūsu puiši, kas tai brīdī ļoti skaļi un draudīgi lasa tekstus par policijas izsaukšanu, par ietupināšanu, par slepkavām un viss pa tēmu), kultūras centra apsargs zvana diriķei un sarkastiski kaut ko saka par mūsu kulturālo vadītāju, mūsu izbijusī Ibicas dejotāja pēkšņi pieceļas kājās, pagriežas pret apsargu un lē-ni pa-lūdz šo vī-rie-ti pa-mest tel-pu, fonā skan rādžiņš, puikas skaļi lasa, režisore lepni raugās uz priekšu, man nāk smiekliņš, Roberto Zuko ticis jau līdz mājām, netīšām nogalina māti, apsargs, skaļi cirzdams durvis, aiziet prom un mūsu pareizticīgā , lai nu kas, bet mūsu pareizticīgā saka 'bet mēs visi taču kādreiz prātā esam kādu nogalinājuši', man atkaras žoklis no šīs vienkāršās, bet patiesās Koltesa lugas atslēgas frāzes, Zuko nošauj Dāmas dēlu, Dāma aizbēg ar Zuko, mūsu pareizticīgajai ļoti labi sanāk šī loma, man, starp citu, Skuķe, kas mīl mīl mīl šo Zuko, mīl mīl mīl, Dāma prasa, kāpēc viņš to nogalināja, Zuko jautā - ko tad?- - manu dēlu, idiot.- - tu pati teici, ka viņš ir izlutināts kverkšķis, tu teici, ka tavs vīrs, tavs dēls, visi tevi uzskata par muļķi - Un mums nepatīk un reizē atšķetinās Zuko simbolika , bet tas ir žanrs! saka režisore, Zuko bēgot ottreiz atbild Kādām Balsīm, ka viņš savus vecākus un bērnu negribēja nogalināt, ka viņš tos vienkārši nav pamanījis, nav pamanījis un nospiedis. Vienīgais, kurš pēc izlasīšanas šo lugu ij nevēlas gremot un nelabprāt tajā iedziļinās ir mūsu mednieks no Pampāļiem. (Rispekt viņam par to).

Lai nu kā, vakars beidzās pie 90to gadu andergraunda pusaudzes, tagadējās katolietes pašbrūvētā vīna mučelēm un veciem foto albumiem.