m.k.

šodien pavisam netīšā kārtā nokļuvu JRT A.Hermaņa Ziedonī un Visumā.
tur kāds dzīvnieks pietaisīja skatuvi vismaz divas reizes, tur bija levitēšana, tur bija parūkas. es sēdēju pirmajā rindā blakus skaņu meistaram un klepoju mikrofonā vai nu kas tur bija. mums nācās novākt kājas, lai cienījamie aktieri varētu paskraidīt. man nācās atgāzt galvu lai redzētu Znotiņa seju. es redzēju, kā viņi spļaudās. es reizēm attapos, lai aizvērtu muti (ne no savas pļāpāšanas, bet no uzmanīgās vērošanas), a man patika, a man silta sajūta. a tur mocis arī bija.

jā, šodien vilcienā netālu no manis sēdēja franču ornitologi un sarunājās savā valodā. man patīk. love.
sirmi un pinkaini ar binokli un adītiem džemperiem. "sestdiena c'est comment six di-ena"

Izgāju uz ielas ar smagu miskastes maisu cik gan mēs spējam atražot. No sākuma sajutos kā franču valodas skolotāja, tad kā kaut kas nenormāli kaulains un izstīdzējis, tad kā neizpratnes pilna, neinformēta vecmāmiņa, piedevām vēl no citiem laikiem ak, šie modernistu īgņas, tad man uznāca klepus lēkme.
Vēlāk es smaidīga iznācu no lielveikala, vējā plīvoja mati, saulīte žmiedzās actiņās, putniņi dziedāja, un es ar pilno zāļu turziņu kliboju mājās.

Kristīnes Želves raksts Hardijam

vai ir godīgi raudāt, kad

"Jēri saskrēja barā un, pie
spiedušies cits pie cita, raud
zījās. Raudzījās rietošajā
saulē."