6:00am:
taisni nepatīkami. savu vecāku mājās es kļūstu par nevarīgu zīdaini, zaudēju jebkādas iemaņas un spēju sevi aprūpēt. vēl nešļupstu, bet baidos to sagaidīt. diezgan pārsteidzoša un vienlaikus biedējoša prāta kaprīze. atceros, ka reiz mēģināju iekāpt savu leļļu ratos, kaut arī lieluma ziņā krietni virs vidējā, un kulba vēl tā kā būtu spējusi mani līkločos uzņemt sevī, bet alumīnija konstrukcijas salaiduma vietas sasprāga kā sliedes Pakistānā, un es noskrēju no ceļa. naktī šito saproti, un acis atveras tumsā, hipertrofēta vajadzība pēc rūpēm.
10:38pm:
šodien pabraucu garām zsv brīnumam, pa šosejas malu ejošam Salatētim ar ta ne rūķi, ta ne meitiņu, abi sarkanos, bet kaut kādi pilnīgi nereālos ietērpos, viņam rokās ne ta slēpes, ne ta zizlis, zils, pilnīgā nekurienē, nevienas apdzīvotas vietas tuvumā, no kurienes nākt, vai kurp doties kājām, starp Madonu un Lubānu, vai citur, tagad nespēju atcerēties. šķita, ka mirāža, redzes nervs fiksēto piesūtīja ar nokavēšanos, abi iesāni pagriezās, dzirdot tuvojamies auto, bet sejas nesaskatīju
11:54pm:
, lūk, kas es par zvēru: man ir septiņi ragi, барахлящяя kreisā olnīca un sliktas asinis