07:44 pm - Un man ir kauns. Un tevis nav.
But your tears feel warm as they fall on my forearm
I close my eyes for a while
And force from the world a patient smile
Pelēks pilsētas tramvajs ved mani caur vakara pilsētu. Dzeltenas gaismas atspīd netīrajās tramvaja rūtīs un nogurums.
Bezcerīgs nogurums. Es nedomāju tikai skatos. Aizvilkti aizkari, izvesti pastaigās suņi.
Vai tu zini, kā tas ir - šis bezcerību nogurums?
Pilns vakara tramvajs. Sievas brauc mājup no tirgus. Vīrietis, cerības krāsas acīm, ietinis avīzē pirmās tulpes.
Strādnieku nostrādātās rokas smagi turās pie krēslu atzveltnēm. Smaržo pēc darba, steigas un pavasara puķēm.
Es sēžu piespiedies logam un esmu bezcerīgi noguris.
Un tādās reizēs vairs nav cerību uz jaunu dienu, miegu, kas aizmirst vakardienas nogurumu. Paliek tikai bezmiega piebērtas acis
un tad vairs nemeklē, tad vairs nemēģina, tad tikai pastāv.
Es šovakar pastāvu šajā izsēdētajā krēslā pie loga, no kura var sajust kā smaržo tirgus sievu maisiņos stāvošā svaigā maize un
žūpu neizgulētais dzērums. Un, muļķīgi, es tev to visu stāstu. Jo,vai tad tā nebiji tu, kas mani izvilināja no siltās tramvaja vietas,
ārā pavasara dzestrajā vakarā, kur ielās staigā noguruši darba cilvēki un spirtotu dzērienu pilni jaunekļi, lencot tās nevainīgās meiteņu acis un miesas,
kas klusībā tiecās pretī, tikai kautrīgas domas aptur šo muļķīgo simpātiju tūlītējus izvirdumus turpat uz ielas.
Bet tā biji tu, kas kā netverama vīzija vai kā slimnieka murgu izraisītas halucinācijas, pārpludināji tramvaja sauso gaisu ar savu neuzbāzīgo smaržu.
Tik neuzkrītoši īstu, ka pēkšņi tā bija pārņēmusi visu manu prātu, un es nemierīgi sāku grozīties krēslā, lai ieraudzītu tevi un tavu silto smaržu.
Mazliet tabakas, mazliet ķiršu, mazliet slimnīcas tīrības un bezgalīgi tevis pašas.
Tu atnāci, kā pilsētas neredzamā dvēsele, un ielīdi manā prātā, nelūgta un negaidīta. Satricināji manu bezcerības nogurumu.
Tu mani ierauj savās spēlēs arī tagad, kad jau sen esi uzvarējusi, kad es jau sen esmu padevies. Padevies bezcerībai. Padevies mēģināt atspēlēties.
Un tu mani ķircināji ar savu smaržu, neglābjami pazīstamu. Un es negribēju padoties, bet tomēr gribēju.
Un sarkanas krāsas un maldīgi izskati. Un es izlecu no tramvaja. Ja es būtu redzējis sevi no malas,tad manā sejā zvērotu neprāta acis. Piekrāpta,salauzta, cilvēka acis.
Un sarkanas krāsas un maldīgi izskati. Un es izlecu no tramvaja. Ja es būtu redzējis sevi no malas,tad manā sejā zvērotu neprāta acis. Piekrāpta,salauzta, cilvēka acis.
Bet vēl vairāk, muļķīgu cerību acis.
Un man ir kauns. Un es esmu viens uz šīs ielas. Un tevis nav. Tevis noteikti nemaz nebija, tikai smarža, kas mani noveda šajā muļķīgajā situācijā.
Es esmu muļķis un vienmēr tāds esmu bijis. Un es tev atdevu visu un tu aizgāji ar visu, kas man bija un kas man būtu varējis būt.
Un viegla smarža, un pārprasta krāsa. Un tu atkal esi te, lai visu man atņemtu no jauna. Jo arī pēc diviem, arī pēc trīs gadiem. Es vēl esmu gatavs to dot.
Bet tu jau vairs nenāc. Tikai ķircini mani no tālienes. Ķircini, neko nedarot, ķircini mani manās paša domās. Ķircini ķircini ķircini mani mani mani
But I gave you all
And you rip it from my hands
And you swear it's all gone
And you rip put all I have
Just to say that you have won
Pat tagad, kad esi aizgājusi, tu mani spīdzini, sūtot spiegus, kas mani vajā.
Tā vienmēr ir bijusi spēle, un es tajā zaudēju jau pirmo reizi aizejot no tevis. Jo es zināju, kaut kur dziļi iekšā, ka man nepietiks spēka neatgriezties.
Un tagad tu vienmēr aiziesi pēdējā, atriebjot manu pirmo mēģinājumu bēgt. Tu vienmēr esi bijusi stiprāka. Un es tev to nekad nepiedošu.
Jo esmu egoists. Jo es varu vainot tevi. Jo tu uzvarēji.
Un es iekāpju nākamajā tramvajā un vienmuļi cilvēki. Nogurums. Bezcerīgs nogurums. Dzeltenas gaismas izgaismo netīros stiklus.
Well, now you've won