man reāli ir pretīgi, domājot par tamlīdzīgām lietām. ar domu, ka jebkādi centieni šādam izmisušam cilvēkam palīdzēt izgāžas, jo viņš vienkārši nav spējīgs uz sevi paraudzīties no malas un secināt pāris elementāras lietas. un tad garām iet kāds iedomāts ideālais indivīds, kurš visai virspusēji pieskaras situācijai, un pēkšņi tam izmisušajam cilvēkam viss ir labi, jo ir izdevies sevi kārtējo reizi apmānīt un pilnībā nomierināties. skumjākais ir tas, ka šis nabadziņš nekad nesapratīs, kas reāli notika, un, ko no tā var iemācīties.