Uz mūrīša - davesta

sāku apdomāt kā tas izskatītos ja es nokristu no trešā stāva, kaut vai netīšām, paslīdētu un izmežģitu potīti vai kko salauztu (maz ticams) tad manā acu priekšā tēli man teica: "dumiķīt, un kas tad pie tā vainīgs?" es varēju tikai pateikt "ES"
tāpat bija jautājumi: "duraciņ, kam tev tas?" vai "muļķīt, nu kas ta atkal?" bet gala rezultātā jautājums bija "nu, vai tagad ir labāk?"

stulbākais ir tas, ka neviens ko tādu nejautās, vismaz skaļi jau ne....