|
Jul. 7th, 2004|11:41 am |
lai arī shodeien man garīgais ira labs, kāds cilvēks mani uzvediināja uz nelielām pārdomām par cilvēkiem un nožēloshanu. bieži vien dzirdu cilvēkus sakām-"tik daudz ko savā dzīvee nožēloju", "kā man gribētos laiku pagriezt atpakāļ" vai arī "kā gribētos sākt visu no gala" vai tiešām mēs visi dzīvojam tik nepilnvērtīgu dzīvi, ka paskatoties atpakaļ redzem vienu vienīgu nožēlu starp kuru nedaudz spraucas cauri kāds saules un cerību starinjš. kapē tad mēs mokam sevi un ierobežojam ar dažādiem aizspriedumiem un morāles normām? lai izpatiktu citiem, lai mūs uzskatītu par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem, kas godbijīgi pilda savus pilsonja pienākumus. varbūt tomēr nevajag neko nožēlot un mēģināt mācīties no visa. mēs visi esam cilvēki- un mūs vienmēr kāds sāpinās, vienmēr mēs kādu sāpināsim, vienmēr kads mīlēs mūs- un mēs kādu, tapēc jau tā ir dzīve- no sevis pasha nevar aizbēgt, ja nu vienīgi no citiem. cik daudzas reizes nav gribējies pazust no pasaules- aizbraukt, aizmigt. bet tad tu tā sēdi un domā- jap no ierastās vides aibēgšu, bet ne jau no sevis.
es te tagad negruzos-bet bieži esu par to domājusi un vienmēr esmu priecājusies par to, ka neko savā dzīvē nav nācies nožēlot(patiešām), ja ir bijušas reizes, kad liekās, ka varbūt nevajadzeeja, bet tad saproti, ka, lai arī darītu, viss notiek uz labu
rezumējot visu - viss kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus (autoru nezinu) |
|