meljkje

Vakarā silti saģērbos, aizgāju līdz jūrai, apsēdos uz soliņa, pameditēju, uzrakstīju septiņus dzejoļus, pastaigājos līdz šūpolēm, pašūpojos, uzrakstīju vēl divus, norietēja saule, izlīda odi, aizgāju uz veikalu pēc krējuma un tad mājās.

Šekspīram dzimene.

Šodien pamodos vēlāk un krietni nelaimīgāka. Bet skaļi paklausījos Ninas Simonas "Just Like A Woman" albumu. Sēdēju dīvāniņā un dzīvoju, tikai pēc tam aizgāju iekurināt krāsni. Manī ir tāda gobijība pret šo sievieti, kāda ne pret vienu citu cilvēku. Mazliet jocīgi, bet tā ir.

Sēdēju mūsu mazajā virtuvē un skatījos, kā aust gaisma. Novērojums vienkāršs: tā aust neuzkrītoši. Tā neatnāk ar lielu paziņojumu, to gandrīz nevar pamanīt. Bet tad tu uzliec grauzdēties maizītes, un ir jau izslēgtas laternas. Tā ir arī ar prieku. Var pat nepamanīt, kad tas iestājies. Bet labāk tomēr pamanīt.

Saliku visus ierakstus zem slēdzenes. Ja kāds draudziņš palicis ārpusē, signalizējiet man kaut kur – es gan jau nezinu, ka tie esat jūs.

ask me anything