Meļa · dienasgrāmata

šodien sapratu, ka cilvēki ir šausmīgi vientuļi
un viņi to neatzīst.
Tā vietā, lai draudzētos, paiet garām
un tā visu laiku mājas klusums, mājas klusums,
ja liekas, ka ballīte šņabis, ballīte šņabis
ir kaut kas cits, tad kāds te dziļi maldās.
Mājās tu tāpat pārnāc viens
pa retam atstiep kādu gaļu, lai apmierinātos.
Sen jau garām hormonu vētras,
bet sieva man blakus ir tikpat sveša kā auglība mālam.
Un tad es saproti tikai vienu.
Es arī tāds vientuļš dadzis dižķibeles vējā.
Varbūt muļķis, bet es ticu 12.gadam un jaunai ērai.
Man šķiet tā jau tagad meklē malku liesmai