|
Aprīlis 10., 2007
22:53 viena no sūdīgākajām dienām ever.
sākums - ko neizdarīju sestdien vakarā, to riktīgi piebeidzu šodien - nolauzu tēta skaistajam bembim zemo, smuko bamperi. nu, tā pavisam. un raudāju. raudāju. jā, zinu, tas ir tikai stiklašķiedras vai plastmasas gabals, bet... tā sajūta, kad es blondīnisma pēc sabojāju vienam no saviem vismīļākajiem cilvēkiem (tētim) vienu no viņa vismīļākās lietas (auto) vienu no vismīļākajām sastāvdaļām (bamperis)... pilnīgs čau. gribētu jau lamāties rupjiem krievu valodas vārdiem, bet man te kāds norādīs, ka man nepiestāv... :(
vēlāk vēl visādi sviesti, tai skaitā atceltas tikšanās ar diviem man ļoti patīkamiem sarunu biedriem. tad vēl tā saucamais jautājumu un atbilžu vakars, kas gan man vairāk izklausījās pēc uzbraucienu vakara, bet man jau, lūk, jāpieaug, lai es spētu normāli runāt...
katrā ziņā gribu doties atpakaļ. jo man ir sajūta, ka te nekas nevar būt pilnīgi labi.
punkts.
|
Comments:
Te viss var būt labi. Galvenais ir pārliecība par sevi, par saviem lēmumiem, par pasauli. :)
| From: | wunjo |
Date: | 11. Aprīlis 2007 - 02:21 |
---|
| | | (Link) |
|
we cant escape from what we are. thats what They say. |
|
|
Sviesta Ciba |