noguruma iespaidā atklāti pateicu vienai pazīstamai dūdai, ko domāju par pašnāvībām. proti, es uzskatu, ka tā ir katra paša cilvēka izvēle. ja viņš ir gatavs spert šādu soli, aiziet. protams, man būtu skumji un sāpētu, ja to izdarītu kāds pazīstams, bet klusībā es pieņemtu viņa izvēli. ja cilvēks vairs neredz jēgu savai dzīvei, tad viņam ir tiesības no tās atteikties, kaut arī tas sāpinātu ļoti daudz citus cilvēkus, tā ir viņa izvēle.

un nu lūk. visa šī mana monologa beigās dūda riktīgi atviegloti nopūtās un teica - ah. tik labi. jo es pirms pāris gadiem centos izdarīt pašnāvību...

tobrīd bik apstulbu. ātri pārdomāju vēlreiz to, ko viņai biju pateikusi [par to, ka katram ir tiesības izvēlēties ko ar savu dzīvi darīt] un sapratu, ka jā. pat pēc šādas informācijas uzzināšanas, mans viedoklis nav mainījies. es, protams, censtos atrunāt no šāda soļa un uzskatītu, ka tas ir gļēvulīgs un stulbs gājiens, bet beigu beigās tā nav mana dzīve. un es nevaru piespiest kādu dzīvot tikai tāpēc, ka man tā būtu vieglāk/izdevīgāk.