kus kus

mandeles
kad es saku,ka man iekšā ir ļoti slikti, viņš skatās uz mani lielām dumām teļa acīm, tad paņem pičpaunā un mēs skrien un riņķojam pa visu dzīvokli. es spiedzu un smejos un saku,ka jūtos kā zvaigžņu karos.

problēmas ar mani viņš risina kā problēmas ar noskumušu bērnu.

es smejos un patiešām vairs nejūtos slikti,jo man ir viņš. mēs iekrītam gultā un viņš apsola,ka nekad nebūs vienaldzīgs,kad man būs slikti.

apsoli? apsolu.

un jau tad es saprotu,ka šādu riņķošanu pa istabām būs vēl daudz un reiz viņam apniks,bet es nespēju pateikt,ka riņķojot sliktums un riebums no iekšām neizkrita. un būs atpakaļ. nespēju pateikt, jo ,pirmkārt, man patīk virpuļot un sēdēt viņam pičpaunā. otrkārt, mūsdienās atrast tik gādīgu un smieklīgu un iecietīgu un pat izskatīgu vīrieti nav nemaz tik viegli. tāpēc saku viņam paldies. viņš nav mans sasodītais psihoterapeits,kuru laikam nāksies iegādāties,jo smirdīgais riebums iekšā nepāriet.

vakarā viņš virtuvē dzer manis nopirkto viskija pudeli ar savu jaunīb's dienu draudzeni,kura man ne īpaši patīk,tāpēc es sēžu istabā. lasu divas grāmatas vienlaikus.

es esmu laba,es netraucēju,jo zinu,ka tā nav mūsu draudzene,bet gan tikai viņam vienam pašam.' pa brīdim viņš ienāk istabā ar tādu kaunīgu/vainīgu skatienu, jo viņš zina, ka man tā draudzene tā ne visai, jo man nepatīk, ka viņš dzer tik bieži, jo man vispār nepatīk,ja viņam bez manis ir jautri. nu labi, pēdējo viņš varbūt nezina.
bet es zinu,ka esmu valdniece pār vinju, jo 20 minūtes pirms tās draudzenes ierašanās,es sagādāju viņam lielisku blow-job. un tad mierīgi lasu divas grāmatas un jūtos vislabākā draudzene pasaulē.

viņš ienāk ar to vainīgo skatienu,es saku,ka man sāp mandeles. viņš ir tik gādīgs,ka piedāvā atnest tēju ar medu.
viņš ir tik gādīgs un piedzēries,ka uztaisa tēju no zālītēm,kas paredzētas uzlējumam,lai uzlabotu sieviets ginekoloģisko veselību.tam visam pa virsu ir medus,medus,medus. saldi un neizprotami.

bet mandelēm palīdz.

ap desmietiem viņi beidzot beidz pļāpāt un ļuļķēt un viņš ienāk stāstīt savu grandiozos plānus. tie vēl nav sākušies,bet es jau tos neaptbalstu,jo tie tika izlemti bez manis. viņš laikam neuzskata,ka es arī varu kaut ko praktisku izdomāt! es esmu slikta un neatbalstoša draudzene. ir jau vēls, gribu viņam pārmest,ka nu vairs viņš vairs neizmācīsies,kā solījis,bet nekā, viņš sēžas pie kompja un strādā. esmu vēsa. izsaku kritiskas piezīmes.
nē,nejau tāpē,ka viss tika izlemts bez manis,bet ar to draudzeni,nē nejau tāpēc. mani sadusmo tas, cik tas plāns ir stulbs. un izejot no šīm dusmām,es esmu dusmīga,ka plāns tika radīts bez manas klātbūtnes,jo es nebūtu pieļāvusi, ka tāds idiotisms ir ticis līdz sajūsminātai apstiprināšanai.
es knapi valdos.
vēl nākošaja dienā izsaku piezīmes,ka vajag tad apdomāties. nu labi, es saku,redzēsim,kas notiks tālāk.
viņš manī neklausās. nu viss,seksu viņam tagad nedabūt.

nākošajā dienā es saprotu,ka viņš sāk pārvarēt mūsu nīgro guļamistabas telpu un sāk rauties iekšā stulbībās,kas ir TUR,ĀRĀ, tur,kur ir daudz muļķu. BEZ MANIS.
es palieku guļamistabā. ar savu riebumu,kas manī palicis no tiem laikiem,kad es rušinājos TUR,ĀRĀ.

un te es laikam arī palikšu,ar savām grāmatā, ginekoloģisko tēju un prom no tiem visiem nezin kā saēstiem ļautiņim,kuri skrien kā aptaisījušies,lai kaut ko noorganizētu un kaut kādu s*** projektiņu uzčinītu.

riebj riebj riebj riebj riebj

labāk braucam uz mežu

Current Mood: bitchy
Current Music: Beirut - Postcards From Italy