| |
[Jan. 30th, 2015|10:51 pm] |
"Tu mani ne tā saprati. Es tā nebiju domājusi. Latviski tas ir citādāk, Ai, nepareizs vārds…Es nepareizi iztulkoju…Tu saprastu, ja mēs runātu vienā valodā….."
Un es netīšām atradu vienu dziesmu. Latviski. Un ar tādiem vārdiem. Nu tā kā naglai uz galvas. Un balss kā tavēja. Un iekšēji viss sarāvās mazā, bailīgā čokurā. Atmiņā atausa tās reizes tu teici, ka mani mīli. Vienmēr ar vainas sajūtu balsī un arī ar atvainošanos. Tās reizes, kad es raudāju un negribēju doties prom, un tu mani mierināji, čukstot, ka būs jau labi. Un es neesmu droša, vai es tev kādreiz pateicu, ka tevi mīlu. Es pat varbūt ceru, ka nekad tā skaidri nepateicu. Reizes, kad mēs nerunājām, jo bija pārāk tā, šitā vai citādi… Kad vārdi likās pārāk smagi, lai arī cik mīļi - tie bija pārāk masīvi un … iespējams, tāpat nevajadzīgi.
Mēs gājām uz metro staciju. Sniegs bija pierimis un cilvēki brida par samīdīto žļurgu. Arī šeit ielas neviens netīra… Šaurā ietve bija pa pusei applūdusi, otru pusi aizņēma melnādaina čiksa. Centos tikt viņai garām, viņa izlikās mani neredzam. Es pagāju viņai garām, mazliet iekāpdama peļķē un nedaudz aizskarot viņas somu. Melnā iespiedzās " Excuuuusee meeeee!" tā, kā tikai melnās to dara. Es absolūti ignorēju aizvainojumu viņas balsī un gāju pāri ielai. Tu prasīji " Did you hear that ? She was pissed off!".... " She can go fuck herself. That bitch has a fat ass and small intellect. Fuck her! ", es atbildēju. Pēc neliela strīda par manu pēkšņo un spēcīgo lamāšanos, mēs salīgām "yes, I love you too, honey! "
Valodu dažādais svars. |
|
|