| |
[Jan. 25th, 2015|12:57 pm] |
|
Mēs bijām Berlīnē un mēs tikko bijām iepazinušies. Jau pirmajā vakarā Tu ar mani viegli flirtēji. Mēs dzīvojām studentu hostelī, astoņi cilvēki istabiņā. Mūsu istabas bija blakus. Visi mūsu grupā bija lieli mākslinieki un mēs ar Tevi tikai smējāmies par "mākslu". Mēs moderno, konceptuālo mākslu nekad neesam uzskatījuši par mākslas vārda cienīgu. Visi fotografēja lielo konceptuālo mākslu, mēs naktī gājām uz bērnu laukumu un zīmējām ūdeni ar gaismas zīmuļiem un dzērām viskiju no pudeles kakliņa. Mēs nekad nemaksājām par metro biļetēm un pārpildītos metru vagonos, stāvot cieši blakus Tu skaļi sūdzējies, ka Tev jāstāv man tik cieši blakus un kā Tev esot jācīnās ar vēlmi mani noskūpstīt. Mēs demonstriāli gājām prom no lielo mākslinieku meistarklasēm, kas visiem bāza acīs savas neatrisinātās seksualitātes izpausmes, saucot to par mākslu. Kādā saulainā dienā mēs braucām uz pamesto observatoriju. Vilcienā mēs sēdējām viens otram pretī un manā sejā spīdēja saule. Es aizvēru acis un ļāvos saules gaismai un tu maigi paņēmu manu plaukstu savējā. Divdesmit piecas dienas mīlestības. Pēdējās dienās mēs kopā gājām pirkt dāvanas savām otrajām pusītēm. Tu mani nekad nenoskūpstīji un mēs joprojām esam kopā ar tiem pašiem cilvēkiem, ar ko toreiz. Braucot saulainās dienās vilcienā, es vienmēr par Tevi atceros… |
|
|