| |
[Mar. 2nd, 2007|11:33 pm] |
Pilsētu sāk apspīdēt pirmie saules stari. Ir agrs rīts, varētu būt kādi septiņi no rīta. Mājas ieskauj nelielu pagalmu, kura, aug paris kļavu, ap kuriem pa silto vasaras dienu mēdz skraidīt bērni. Mājas pagalmā stāv kāds stāvs, atspiedies pret koku. Viņš smēķē, gaidot īsto laiku lai ietu un izdarītu to kā dēļ viņš šurpu ir atnācis.
"njā sen tas bija, un tomēr pārāk nesen, lai to aizmirstu”
Pirmie saules staru kūļi sāk apgaismot augšējo stāvu logus. Otrā pagalma pusē sāk rosīties sētniece. Viņš jūt ka nu būtu īstais laiks, viņš turpat nomet līdz galam neizsmēķēto smēķi un dodas iekšā kāpņu telpā. Viņš kāpj augšā pa trepēm nepieskaroties margām. Beidzot ir sasniegts 49. dzīvoklis. Viņš izvelk no kabatas atslēgu un droši ieliek to iekšā un pagriež. Viņš šeit nedzīvo, atslēga jau ir laicīgi sagatavota lai nebūtu jāmokās ar drāti, vai ar mūķīzeri. Viņš lēnām un klusām atver durvis, starp durvju spraugu uzvandī riebīga cepamās eļļas un ceptu ābolu smaka. Viņš zina, ka eņģes ir vecas un ka tās čīkst un ka viņas jau ļoti sen nav neviens eļļojis. Tāpat viņš zina dzīvokļa plānu, kaut gan atrodas šeit pirmo reizi. Viņš jūt pankūku smaržu un dzird virtuvē čerkstam pannu. Viņš dodas uz virtuvi. Nostājas durvīs un skatās kā vīrs apakškreklā un puķainās apakšbiksēs gatavo pankūkas. „Cik viņš ir vājš”: nodomā viņš. Viņš apsēžas pie galda un vīrs pagriežas. Viņš pamanīdams uz galda pelna trauku aizsmēķē un jautā:
"Kā Tu gribēji nodzīvot savu dzīvi? Tu kādreiz iedomājies, ka viss būs tieši tā ?"
"Ko Tu te dari, kā Tu mani atradi?"
„Tas nav svarīgi, Tu tur tāpat neko vairs nespēj mainīt”
Vīrs apsēžas pie galda pretī viņam, skatās uz grīdu, smaki nopūzdamies sāk: „Es zināju, ka kaut kad Tu atnāksi. Es no Tevīm nebaidos un no tā, kas notiks vēl jo mazāk. Sasodīts paskaties kur un kā es dzīvoju! Izdari to ātrāk, lai atbrīvotu mani no šīm mokām.” |
|
|
