mīlestība
Nov. 15., 2009 | 04:15 pm
Nelūdz man dziesmas nekad, sirds pilna moku,
Ļaunā, klausi jel. Tev prieks tikai mājo.
Nelūdz man dziesmas nekad, sirds pilna moku.
Tik skumīgs bija stāsts par mazo dzīves baudītāju meiteni Rešāda Nurī Gintekīna grāmatā „Mazputiņš”. Jā es un stāstu cik skaista ir kāda grāmata. Kaut kas neierasts, jo es vispār nemēdzu lasīt, varbūt noskatos kādu filmu vai angļu valodā izlasu divas nodaļas no visas grāmatas par kuru būs jāstāsta, bet ne jau lasīt kādu grāmatu. Es vakardien no desmitiem līdz kādiem diviem lasīju šo romānu, šo jauko stāstu, jau ap vieniem, kad negribīgi ieskatījos mobilā telefona pulkstenī mani nomāca miegs, man šķita, ka kuru katru mirkli atlūzīšu pie grāmatas un nedod dies’ pazaudēšu vietu, kur es paliku. Bet nē, no rīta vienpadsmitos dienā pamodos, mazā lampiņa bija izslēgta, grāmata nolikta uz galda ar bibliotēkas kartiņu, kas kalpoja par grāmatzīmi, iekšā tajā. Es jau atkal pati sev nezinot miegā biju apzinīgi izdarījusi visu, lai apzinīgi un normāli gulētu. Jā, esmu dīvaina un to apzinos. Šorīt ko līdz pamodos es turpināju lasīt, nieka simts lapaspuses un Ferides (Čalīkušū) dzīves sāpīgo notikumu noslēgums. Grāmata bija skaista, turku romāns. Varbūt kāds padomās, ka turki ko tur spētu uzrakstīt, kaut kādi harēmi, plīvuri un garlaicība, bet tā nav. Harēmi ir tikai arābiem, plīvuriem ir sava veida nozīme un nekādas garlaicības, tikai vienas skaistas meitenes skaistākie gadi aprakstīti. Augstāk minēto pantiņu par mīlestību es paņēmu no grāmatas, to ūdenskrituma krastā Feridei un vēl dažām meitenēm dziedāja Jusufs, kas bija iemīlējies Feridei, bet meitene to uzzināja tikai mirkli pirms viņa nāves. Dažās vietās lai cik dažiem dumi neizlausītos, bet man sariesās asaras acīs. Arī Munise un citi cilvēki, kas tika aprakstīti grāmatā. Lai vai kā beigās tomēr Čalīkušū atgriezās pie sava mīļotā Ķamrāna, kura dēļ desmit gadus klaiņoja viena pati pa dažādām pilsētām, lai atrastu sev mājas.
Visa grāmata ir veidota kā Ferides dienasgrāmata, tikai pēdējā nodaļa ir stāsta veidā, kur meitene jau atgriežas dzimtajā Stambulā. Pārrakstīšu šeit fragmentu no Čalīkušū pēdējajiem ierakstiem viņas dienasgrāmatā.
Un, lūk, manas dienasgrāmatas pēdējā lappuse. Tā pierakstīta ar sīkām cilpiņām, kas atgādina skudru kājiņu pēdas. Reizē ar manām likstām beidzas arī burtnīca. Kāda skumja sagadīšanās! Neparko nesākšu jaunu dienasgrāmatu, nekad nesaņemšos aprakstīt jauno dzīvi. Man nav vairs par ko stāstīt. Rīt es kļūšu Hairullaha beja sieva, un man nebūs ne tiesību, ne drosmes runāt par citu dzīvi. Kas kopīgs sievietei, kas rīt pamodīsies vecā ārsta istabā, ar Čalīkušū, kuras visa dzīve ir vienkārša dziesmiņa un dažas asariņas?...
Šodien Čalīkušū nomirs uz visiem laikiem zem rudens lapām, kas nogūlušās uz viņas asaru slacītās dienasgrāmatas.
Kāpēc slēpt taisnību pēdējajā šķiršanās brīdī? Šo dienasgrāmatu, kuru tu nekad neizlasīsi, es rakstīju tev, Ķamrān. Jā, viss, ko es te runāju, viss, ko es rakstīju,- domāts tikai tev. Šodien beidzot ir laiks atzīties: esmu izdarījusi nelabojamu kļūdu! Jā, lai kā, es tiktu mīlēta, es varēju būt laimīga ar tevi un, protams, zināju to. Tas likās par maz. Man iegribējās būt ļoti, ļoti, ļoti mīlētai, pat ja ne tā, kā mīlu pati (tas nav iespējams), tad vismaz gandrīz tā pat. Vai man bija tiesības uz tādu mīlu? Nedomāju, Ķamrān. Esmu maza nejēgas meitene. Tu taču mīli savadībi, savdabīgi arī liec sevi iemīlēt. Vai ne, Ķamrān? Bet es to nesapratu…
Kas zina, cik valdzinoša sieviete bija tavs „dzeltenais ziediņš”? Saku to ne tādēļ, lai tev pārmestu, Ķamrān. Tici man. Ja viņa darīja tevi laimīgu, esmu ar mieru izlīgt ar viņu savās domās. Kas zina, cik jaukus vārdus viņa tev teica, cik jaukas vēstules viņa prata rakstīt! Bet es… Iespējams, būtu kļuvusi laba māte taviem bērniem, mūsu bērniem… Tas arī viss.
Ķamrān, to, ka tevi mīlu, es uzzināju pēc tam, kad bijām šķīrušies. Iemesls nav tas, ka iepazinu dzīvi vai mīlēju citus. Es to sapratu, tāpēc ka joprojām mīlēju tavu tēlu savā sirdī.
Garajās naktīs Zeinīlerā, kad vējš līdz pašam rītam vaidēja un raudāja tumšajā kapsētā, un bezgalīgajā stepē, kur skan zemnieku ratu sīkie, skumjie pulkstenīši, un līčloču taciņās Vītolu birztalā, kas pilna ar siltu, reibinošu savvaļas olīvu smaržu,- es vienmēr jutu tevi sev blakus, vienmēr dzīvoju tavos apkampienos.
Nabaga sirmgalvis, kura sieva es kļūšu, uzskata mani par bezgrēcīgu, baltu liliju. Kā viņš maldās! Mīla uz tevi izmocījusi manu dvēseli un miesu.
Tikai šodien mēs ar tevi šķiramies, Ķamrān! Jā, tikai šodien es kļūstu atraitne… Nevērojot visu notikušo, tu tomēr biji mazliet mans, bet es ar visu sirdi tava…
Izlasot grāmatu divos dienā es joprojām turpināju domāt par to. Vārtijos pa gultu, ignorēju cik jau rāda pulkstenis. Man bija vienalga. Uzreiz viss, ko jutu šķita nekas. Mani jau atkal kā tādu lupatu lelli aizvilka savā stāstā kārtējā grāmata, kuru man nāksies atdot lielajā bibliotēkā. Tā negribas, bet ko padarīsi? Tagad rakstu Wordā šo, lai varētu ielikt klabē, pirmais īstais bloga ieraksts, kurā beidzot es nestāstu cik jauki čivina putniņi aiz loga vai arī cik foršu atzīmi dabūju ķīmijā. Protams, ka visu laiku nespēšu aprakstīt savas izjūtas un saviļņojumu, bet vismaz kādreiz. Ja es rakstītu te visu patiesību, tad sen jau būtu stādīta tiesas priekša vai arī vismaz tiktu citu izsmieta, es zinu, tāpēc iespējams nedaudz jāpamelo. Jo kuru gan interesētu klabe, kurā cilvēks stāstītu visu atklāti kā uz delmas… pat to, ko radiniekiem kaunas teikt? Protams, ka neviens tāpēc īsi pateikšu, ka mīlestība ir kas skaists, bet tieši iemīloties mēs bieži vien izdaram tādas kļūdas, kuru dēļ mums pašiem ir jācieš. Īstenībā visi kādreiz ir bijuši lētticīgi, vientiesīgi radījumi, vienkārši dažiem dzīve jau pašos pirmajos dzīves gados ir likusi priekšā šķēršļus, kas šos cilvēkus ir padarījuši stiprākus, atturīgākus. Tie, kas vairāk vairās no mīlestības ir tieši visstiprāk kādreiz kādu iemīlējuši un tikuši pamesti un dvēselē sabradāti kā lupatu lelles. Tieši tā cilvēkiem nevar pieķerties, jo dzīvē nekas nav uz palikšanu, pilnībā nekas. Es to pārāk labi izjūtu, tāpēc saprotu. Nav viegli kādreiz atskatīties uz jau tik agri pieļautajām kļūdām dzīvē, bet dažreiz vajag, lai spētu mācīties un nenokļūdītos atkal. Dzīve nav gara un mums ir dota tikai viena, lai vai kā es gribētu vai negribētu es vairs nekad nevarēšu būt desmitgadīga meitene, kas kādreiz tik laimīgi skatījās uz dzīvi, bet tagad. Tagad skarbā realitāte un es izplūstu sīkumos, kaut arī pirms garas rindkopas teicu, ka pateikšu visu skaidri un tieši. Tagad gan viss…
Link | komentāri | Add to Memories
tā esmu es
Nov. 15., 2009 | 05:05 pm
mūzika: Tiesto - In The Dark (kaut kāda nekāda)
Otrais ieraksts, jeb vairs nekādu lielu aprakstu par Feridi, vismaz centīšos…
Tagad skatos uz putekļu sūcēju, nu labi, neviens neapraksta blogā savu putekļu sūcēju, kas stāv istabā, jo ir jau pagājusi nedēļa, kopš neesmu izsūkusi pirmā stāva paklājus. Ehh… Īstenībā es gribēju rakstīt par ko citu, nedaudz interesantāku. Jā, man vienmēr ir trūcis vārdu, lai aprakstītu šo savādo tēmu, visiem patīk tēma pati par sevi, tikai man tā atkal saistas ar ne īsti jaukām atmiņām. Vai arī vienkārši man līdz šim nav paveicies. Tātad nauda… par to es īsti iedomājos tikai vēl aizvakar laikojot savas trīs kleitas, no kurām viena bija mātes dāvinātā, kas tika atvesta paciņā no Londonas, bez laikošanas. Ir gandrīz apaļš gads pagājis kopš es skatos uz to kleitu, bet nezinu, ko ar viņu iesākt, jo viņa maksāja naudu, tā bija mana dzimšanas dienas dāvana. (Tikko sāk izskatīties, ka mans interneta modēms sāk atdzīvoties, nevarēju to nepierakstīt). Tātad kleita bija kā dāvana man pa pastu, jo mēs nu nedzīvojam visu cauru gadu kopā. Kad atvēru tad, protams, man bija bērnišķa sajūsma, jo kurš cilvēks kaut vai nedaudz nepriecājas saņemot dāvanas? Reakcija kā jau kā dīvainam cilvēkam, man bija interesanta. Sākumā pirmā doma bija aizkari, tādi tumši, bet aizkari, jo tieši pirms nedēļas bija apspriesta aizskaru pirkšana, jo manas istabas „iekšiņas” pārāk labi varēja saskatīt no ielas puses. Tad otra tā ir blūze, jo aizskari aizņemtu vairāk vietas un tad milzīgs šoks, jo tā bija kleita, nežēlīgi jauka auduma, mežģīne, ja tā viņu sauc, jo drēbes nav mana stihija, tikai bez lencēm, īsa, zem krūšu daļas saspurojās. ( Tie saspurojumi man atgādina grūtnieču kleitiņas). Un īsa pietam. Es tajā dienā kā uzvilkta skraidīju pa māju, biju uzvilkusi kleitu, un ārdījos, jo man kleita patika, bet viņa bija tik īsa un bezlencīšu, mana māte taču zināja, ka es nevalkāju kleitas, tas ir ārpus manām spējām izlikties, ka man patīk kleitas, nu labi tas bija pirms gada, pirms gada es protestēju pret jebkādām sievišķīguma izpausmēm, jo tad es vēl nezināju, ka pēc gada (tagad) sākšu mirt uzmanības dēļ. Kāda es vēl muļķīte biju. Jā man ir izvēle vai es gribu būt es pati un palikt tik pat pelēka kā parasti vai arī tēlot kādu pavisam svešu cilvēku, drausmīgi mālēties un uzvesties savādāk. Man sāk šķist, ka es sāku novirzīties uz otru variantu, jo cik ilgi var būt pelēks citu nepiesaistošs radījums? Labāk nedaudz paspēlēt teātri un pabaudīt dzīvi, nevis būt kā savā nodabā domāt par to cik īstenībā labi citi dzīvo. Bet par to negāja sākotnējā doma blogā. Gāja par to, ka es varu iegūt ko dārgu, skaistu, izsmalcinātu, bet ne vienmēr dārgākais var nu dārgākās dāvanas nelieto tā īsti. Lai vai kā, bet es māku pat visskaistāko, un ne gluži lētāko lietussargu (pat ar garantiju) saplēst. Jā, vējš stiprāk papūta un lietussarga viena metāla stīpiņa izgāja no ierindas. Ādas cimdus, kurus man uzdāvināja krustēva draudzene es nevarēju pat īsti uzvilkt, viņi žņaudza manas rokas kā cilpas, dārgais rokas pulkstenis un rokassprādze, kas bija apsudraboti un ar skaistiem kristāla actiņu posmiem man arī nebija riktīga. 2cm par lielu un krīt no rokas nost, bet iet pie juviliera kaut kā negribas, atkal naudas tēriņi un citas stulbās izdarības, jā tas ir dumi jau trešo gadu apsudrabotās lietiņas, kas izskatā ir tik smukas turēt kastītē un lielajā bardakā skapī, bet es vnk… arī kleita pierāda, ka man nevar dāvināt dārgu. Vai vispār kaut ko. Jo es pati pat nezinu ko vēlos, mja, tā arī gadās.
Ā un vispār gribēju pateikt visu laiku, ka pie manis nezināmu iemeslu dēļ veselu gadu īpašumā stāvēja kaut kāds tur ķip „slavens” Ralph Lauren Romance Silver spogulītis. Man to atdeva, tā vienkārši. Nu labi, atzīstu, protams, kuram tak nepatīk dārgas dāvanas? Visiem, man arī, bet pielietojums ir cits. Piemēram, spogulīti man tā pat vien iesvieda rokās mātes draudzene Londonā, viņa ir izbijusī kaut kādu tur dārgo kosmētikas un bižutērijas pārdevēja vai konsultants, īsti nezinu, bet visādā gadījumā no viņas man vēl ir CD acu ēnas, baigi labās. Mja… tagad tikai žēl, ka ādas cimdus nācās atdot tālāk, pulksteni izlēgt, lai baterijas netērējas un kleitu nobāzt skapja stūrī. Es sāku pārāk daudz rakstīt, atkal jau. Šodienai gan jau, ka pietiks. Jāiet Forstijai palīdzēt viena foruma darīšanās. Jā, es nevaru tā vienkārši apsēsties pie datora un neko nedarīt. Pirksti sāk nogurt. Otra mana pārdomu stāsta beigas. Ā nē, zemāk mans šodienas horoshops. Atbilstoši.
Tagad skatos uz putekļu sūcēju, nu labi, neviens neapraksta blogā savu putekļu sūcēju, kas stāv istabā, jo ir jau pagājusi nedēļa, kopš neesmu izsūkusi pirmā stāva paklājus. Ehh… Īstenībā es gribēju rakstīt par ko citu, nedaudz interesantāku. Jā, man vienmēr ir trūcis vārdu, lai aprakstītu šo savādo tēmu, visiem patīk tēma pati par sevi, tikai man tā atkal saistas ar ne īsti jaukām atmiņām. Vai arī vienkārši man līdz šim nav paveicies. Tātad nauda… par to es īsti iedomājos tikai vēl aizvakar laikojot savas trīs kleitas, no kurām viena bija mātes dāvinātā, kas tika atvesta paciņā no Londonas, bez laikošanas. Ir gandrīz apaļš gads pagājis kopš es skatos uz to kleitu, bet nezinu, ko ar viņu iesākt, jo viņa maksāja naudu, tā bija mana dzimšanas dienas dāvana. (Tikko sāk izskatīties, ka mans interneta modēms sāk atdzīvoties, nevarēju to nepierakstīt). Tātad kleita bija kā dāvana man pa pastu, jo mēs nu nedzīvojam visu cauru gadu kopā. Kad atvēru tad, protams, man bija bērnišķa sajūsma, jo kurš cilvēks kaut vai nedaudz nepriecājas saņemot dāvanas? Reakcija kā jau kā dīvainam cilvēkam, man bija interesanta. Sākumā pirmā doma bija aizkari, tādi tumši, bet aizkari, jo tieši pirms nedēļas bija apspriesta aizskaru pirkšana, jo manas istabas „iekšiņas” pārāk labi varēja saskatīt no ielas puses. Tad otra tā ir blūze, jo aizskari aizņemtu vairāk vietas un tad milzīgs šoks, jo tā bija kleita, nežēlīgi jauka auduma, mežģīne, ja tā viņu sauc, jo drēbes nav mana stihija, tikai bez lencēm, īsa, zem krūšu daļas saspurojās. ( Tie saspurojumi man atgādina grūtnieču kleitiņas). Un īsa pietam. Es tajā dienā kā uzvilkta skraidīju pa māju, biju uzvilkusi kleitu, un ārdījos, jo man kleita patika, bet viņa bija tik īsa un bezlencīšu, mana māte taču zināja, ka es nevalkāju kleitas, tas ir ārpus manām spējām izlikties, ka man patīk kleitas, nu labi tas bija pirms gada, pirms gada es protestēju pret jebkādām sievišķīguma izpausmēm, jo tad es vēl nezināju, ka pēc gada (tagad) sākšu mirt uzmanības dēļ. Kāda es vēl muļķīte biju. Jā man ir izvēle vai es gribu būt es pati un palikt tik pat pelēka kā parasti vai arī tēlot kādu pavisam svešu cilvēku, drausmīgi mālēties un uzvesties savādāk. Man sāk šķist, ka es sāku novirzīties uz otru variantu, jo cik ilgi var būt pelēks citu nepiesaistošs radījums? Labāk nedaudz paspēlēt teātri un pabaudīt dzīvi, nevis būt kā savā nodabā domāt par to cik īstenībā labi citi dzīvo. Bet par to negāja sākotnējā doma blogā. Gāja par to, ka es varu iegūt ko dārgu, skaistu, izsmalcinātu, bet ne vienmēr dārgākais var nu dārgākās dāvanas nelieto tā īsti. Lai vai kā, bet es māku pat visskaistāko, un ne gluži lētāko lietussargu (pat ar garantiju) saplēst. Jā, vējš stiprāk papūta un lietussarga viena metāla stīpiņa izgāja no ierindas. Ādas cimdus, kurus man uzdāvināja krustēva draudzene es nevarēju pat īsti uzvilkt, viņi žņaudza manas rokas kā cilpas, dārgais rokas pulkstenis un rokassprādze, kas bija apsudraboti un ar skaistiem kristāla actiņu posmiem man arī nebija riktīga. 2cm par lielu un krīt no rokas nost, bet iet pie juviliera kaut kā negribas, atkal naudas tēriņi un citas stulbās izdarības, jā tas ir dumi jau trešo gadu apsudrabotās lietiņas, kas izskatā ir tik smukas turēt kastītē un lielajā bardakā skapī, bet es vnk… arī kleita pierāda, ka man nevar dāvināt dārgu. Vai vispār kaut ko. Jo es pati pat nezinu ko vēlos, mja, tā arī gadās.
Ā un vispār gribēju pateikt visu laiku, ka pie manis nezināmu iemeslu dēļ veselu gadu īpašumā stāvēja kaut kāds tur ķip „slavens” Ralph Lauren Romance Silver spogulītis. Man to atdeva, tā vienkārši. Nu labi, atzīstu, protams, kuram tak nepatīk dārgas dāvanas? Visiem, man arī, bet pielietojums ir cits. Piemēram, spogulīti man tā pat vien iesvieda rokās mātes draudzene Londonā, viņa ir izbijusī kaut kādu tur dārgo kosmētikas un bižutērijas pārdevēja vai konsultants, īsti nezinu, bet visādā gadījumā no viņas man vēl ir CD acu ēnas, baigi labās. Mja… tagad tikai žēl, ka ādas cimdus nācās atdot tālāk, pulksteni izlēgt, lai baterijas netērējas un kleitu nobāzt skapja stūrī. Es sāku pārāk daudz rakstīt, atkal jau. Šodienai gan jau, ka pietiks. Jāiet Forstijai palīdzēt viena foruma darīšanās. Jā, es nevaru tā vienkārši apsēsties pie datora un neko nedarīt. Pirksti sāk nogurt. Otra mana pārdomu stāsta beigas. Ā nē, zemāk mans šodienas horoshops. Atbilstoši.