tas ir absurds

10:53 pm - darbs un darbarīks un burkāns

Trešdien un ceturtdien bija mēneša slēgšana un, ņemot vērā apstākļus, manai kolēģei uznāca meltdown. Jā, visi nav roboti, kā es. Trešdien nopašīju mājās līdz pusnaktij, bet pabeidzu visu par sava produktlaina projektiem, savukārt ceturtdien no rīta ķēros pie kolēģes augeja staļļiem. Daļu deleģēju savam holandiešu kolēģim - viņš nebija sajūsmā, pilnīgi pretēji, bija varen pikts par to, kāpēc šis nebija novērsts, lai neiestātos un tad es teicu, ka jā, bitvairazīt, varējām gan, bet mēs arī esam cilvēki un nevis kiborgi un gadās fakapi, taču pietiks tērēt laiku par šo kasoties, jo tad sanāks ātrāk visu padarīt. Un re, nepagāja ne stunda un viss bija galā. Pēc tam es informēju bosu, ka to citu kolēģi nevar dzīt dziļākā stresā nekā viņa ir, tāpēc viņš, kaut zeme dega zem papēžiem, viņu netrobelēja (lai tikai es to varētu darīt, hahaha). Un visbeidzot, septiņos vakarā kopā ar šo ASV kolēģi, sēžot skaipā, iesniedzām datus par pēdējo viņas projektu un tad bija daudz hai-faiv un we did it! Un vēl mesidži no bosa par to, ka mani pūliņi ir ievēroti un tiek novērtēti. Es gan nedaru to tāpēc, lai saņemtu šādus mesidžus (kuri gan ir patīkami), bet tādēļ, ka es citādi nevaru. Es nevarētu aiziet gulēt, ja zinu, ka ir jāizdara kaut kas svarīgs un no kā ir atkarīgs arī citu nodaļu darbs. Un citreiz, pat ja arī nav nekāda īpašā termiņa, es nevaru aiziet gulēt, kamēr neesmu atrisinājusi kādu problēmu, kas man liekas interesanta, jo gribas saprast, kur suns aprakts un kā to atrisināt. Un kad tas izdodas, tad ir reāli forša sajūta. Es esmu mazliet darbaholiķe.

• teikt