09:47 am
Biju uz Dzelzs Vilku, Pulkvedī nestāvēju nevienā rindā (princeses nestāv rindās, ja negrib), izdzēru vienam džekam tekilu (jo viņš bija slikts un man vajadzēja viņu sodīt), pašķūrēju sniedziņu, biju uz lielisku lazaņju un skrabla spēli.
Vienvārdsakot, visszajebis.
09:36 pm
Kamēr affair ir sirdslēkme un viņš nespēj atbildēt uz maniem komentāriem, tikmēr es te padrukāšu ar savu 40cm garo peni.
Vispirms es gribētu ierakstīt kaut ko tikai džekiem; džeki, ir tāda lieta kā ziepes, dušas želeja, duša, veļas pulveris, veļasmašīna, tīras drēbes u.c. lietas, par ko izsmeļošu informāciju jums sniegs jūsu mammas. Vienvārdsakot, visas šīs lietas ir jāizmanto pirms jūs ejat uz koncertu/klubu un smirdat. Tad vēl viena lieta - komplimentus saka ar muti nevis rokām. Pretējā gadījumā jūs riskējat palikt bez savas tekilas, kas iepirkta par pēdējo naudu un jūrnieku krekli ir so akmens laikmets.
Vispēc seko galvenais. Izrāde norisinājās uz apmēram 60x60cm lielas galdiņa virsmas, virs kura karājās lampa, kas nemitīgi sitās pret vienas no stāstā iesaistīto personu galvām. Stāsta galvenie varoņi ir divi - beibe un džeks un viņi izspēlēja ainu "hormonu vētras". Beibei kājās džinsi. Bet nu tiešām, pārsvarā kājās, jo dirsa bija kā uz delnas, bet ne gluži, jo pakaļas bulkas ar kaut kādu diegu starp tām lielākoties tomēr bija uz galda, kamēr džeka delnas pārmaiņus bija visur. Siekalu apmaiņas programma bija diezgan spraiga un likās, ka viņu lūpas ir saķērušās un viņi tagad izmisīgi cenšas tās atpiņķerēt. Neesmu gan pati redzējusi, bet domāju, ka to var salīdzināt ar to fenomenu, kad divus sunīšus pieķer kniebjoties un šie pārbaidās un vairs nevar tikt viens no otra vaļā. Bet tā, iespējams, ir tikai urbāna leģenda. Tā viņi tur par prieku sev un pārējiem 30 tuvāk esošajiem kluba apmeklētājiem berzēja savus ķermeņus diezgan konstatntā ritmā un nelikās traucēti. Taču kaut kādā brīdī notika lūzums, ko es palaidu garām, jo kad atgriezos savā skatītāja vietā pirmajā rindā, džeks ar saviem sugasbrāļiem (jā, ar viņu kopā bija vēl divi džeki - viens, kurš ik pa laikam turēja lampu (misters gaismotājs) un otrs, kurš centās turēt rāmjos sevi (misters režisors, acīmredzot) vairs nebija redzams, savukārt mana sugasmāsa skraidīja apkārt viņus meklējot atstādama aiz sevis slapju gļotainu sliedi. Ko mēs no tā visa varam mācīties? Nu nevajag, nevajag teātra izrādes laikā iet čurāt, jo tā var palaist garām pašu svarīgāko lūzuma brīdi.