03:38 pm
Jo lapiņu noplēšamajā kalendārā pie kūtiņas sienas palika mazāk un desmitais novembris nāca arvien tuvāk, jo nemierīgākas kļuva dūšīgās zosis. Ja līdz zīmīgajam datumam, kad vienādiņ mīļā saimniece Ramona tuvojās putniem ar miežu putras spainīti, tad desmitajā novembrī ierastajā laikā spainīša nebija, toties no klēts skanēja tāda skaņa it kā metāls saskartos ar kaut kādu apaļu un ātri grieztu, it kā elektromotora dzītu ripu. Noslauktās govis smīnēja savos steliņģos un cūkas, solidarizējoties ar govīm, arī savilka lūpu kaktiņus ironiskā smīnā, bet diez ko nesprēgāja, jo zināja, ka pašas ir kļuvušas kārdinoši apaļīgas. Vienkārši govīm un cūkām zosis diezgan krita uz nerviem, jo šie majestātiskie putni nebija īpaši gudri, toties skaļi gan.Smagu sirdi devītā novembra vakarā zosis devās gulēt un desmitā novembra rīts pienāca ātri, bet Ramona pienāca vēl ātrāk par rītu un ar gadiem trenētu kreiso roku sagrāba treknākās zoss kaklu, bet ar labo, kurā bija tutenis, atdalīja muļķa putna galvu pēc košera metodes.
Neskatoties uz šaušalīgo rītu, kas uz visu dienu padarīja kūti skumju un klusu un zosu būrī tika noturēts aizgrābjošs un sirdi plosošs piemiņas kalpojums (jo dievu zosis nepazina), mūžībā aizgājušā putna dotais labums bija ievērojams: Ramonas un viņas vīra Mārtiņa gultai pēc dažām dienām uzradās jauns mīksts spilvens, savukārt desmitā novembra vakarā Ramona sadedza sveces un cēla vīram galdā zoss cepeti, greznotu ar skaistiem āboliem dibenā no pašu dārza.
Priecīgus Mārtiņus!