sen sen, dziļā bērnībā, ticēju Dievam, bet ar laiku un vecumu sapratu, ka ticu tikai tam , ko redzu pašas acīm...tā lūk...es neticu Dievam... vnk cilvēkiem bija nepieciešams kāds vai kaut kas, kam ticēt, bez ticības cilvēki nevar dzīvot..tādēļ viņi izdomāja Dievu un daudz ko citu! cilvēki ir diezgan ticīgi radījumi...un ja tā padomā, visi kaut kam tic, vai tas ir Dievs, vai tas ir brīnums, vai tā ir mīlestība, vai bērni, varbūt tic dvēseļu eksistencei utt...es ticu pati sev...bet Dievs es neesmu...pats galvenais ir tas, lai Dievs [cilvēku izdoma, iztēles auglis] palīdzētu... ja cilvēks tic kaut kam, bieži vien tad cilvēkam ir apņēmība kaut ko darīt un ir vēlme dzīvot! man Dievs nav vajadzīgs, lai dzīvotu...neesmu pret tiem, kuri tic Dievam, bet katrā ziņā es dzīvoju ļoti labi ticot vien sev un savas dvēseles būtībai...=]
un vai tu tici Dievam? ja nē, kam tu tici?