siers uz paplātes...

2/24/06 04:58 pm
Paspēju izlasīt gandrīz visu, izņemot to, kas nebija redzams (garāka sarakste ar dažiem cibiņiem) Šodien tieši ar darba biedrēm par šito joku spriedām:) Tie, kas te ir tie biežie lietotāji... Hm, arī nu jau es... Šitais ir kļuvis par sava veida dzīves sastāvdaļu... Sevi mierinu ar domu, ka šis pasāciens ir vismaz solīti augstāk par vienkāršu čatošanu, un kaut kas, kad te iedzīvojas saista... Laikam jau labestība, kas te sāk valdīt no brīža, kad tieci te pieņemts... Te ir savi favorīt, savi nemīlētie, iecienītās sarunu tēmas, noslogotākās stundas, dienas... Viss, tieši tāpat, ka aiz monitora, tur ārā:))) Runājot par tiem apvainojumiem... pamanīju arī dažu labu no savas draugu listes, tos, kas dienā veic vairāk par 3 ierakstiem neskaitot komentārus... neņem nopietni, arī man sākumā gāja grūti... Vienkārši tu aizskāri tēmu par kuru te nav pieņemts runāt nu jau tu pati zini par ko... :))) Katrā ziņā izvēle pieder tev un tikai tev - ļauties, vai neļauties šai atkarībai... Un vēl... Atkarība no dienasgrāmatas rakstīšanas ir krietni, daudz vecāka par cibu... Vienkāršotu cibas varinātu pazina jau mūsu vecmāmiņas nelielas kladītes formātā... Zini, man tāda kladīšu rakstīšana bez šīm te sarunas (lai arī virtuālas) iespējām vienmēr ir šķitusi nedaudz perversa... tāda klaja sevis mocīšana... Te ir bikiņ labāk... UZ savu depresīvo ierakstu vari saņemt ļoti uzmundrinošu komentu... Nu kaut kā tā:))))