Pat kaut kā lāgā pirksti neklausa,lai uzrakstītu kaut ko mazliet jēdzīgu.
Esmu iegrumisi mazā Parīzē,savā Parīvē,pirmo reizi skaļi izteiktiem sapņiem,par Parīzi,franču valodu,mazām tasītēm,kas atgādina leļļu tasīts,beretēm,kas spiež galvu, un francūžiem,kas šķiet tik seksuāli uzbudināt,ka metas bail. Un Eifeļa tornis..aa,gaismas,skats no tā uz pilsētu. Šķiet,es sapņoju atvērtām acīm,un pamazām atsāku emociju izteikt vārdiem,un krāsām,kā paletei,kas griežas un griežas pa riņķi. Manī ir pārāk daudz salīdzinājumi,lai kādreiz tu saprastu par ko es patiesībā vienmēr esmu runājusi.
Man apnikusi pelēka masa,vienveidīgie cilvēki,piektie riteņi,kas neteiši tev traucē eksistēt.
Gribās izgliegt trīs vārdus,lai skaidrāks būtu viss. Vārdus? Kādus vārdus. Es meloju. Un šoreiz sev. Nav so vārdu nav nekā. PAt viegla tukšuma aiz kura aizķerties.
Man kādreiz gribētos pateikt ko ko tik skaistu,lai katram aizrautos elpa,un nejau manis dēļ,bet dēļ jūtām,krāsām,emocijām,atmiņu kastītēm un prieka.
Eju uzpīpēt,padomāt.
Nelasu vairs svešas dienassgrāmatas,bet es atcerējos,ka tas varbūt man sagādāu sava veida prieku. Savas patmīlas apmierināšanu ar rūgtuma piegaršu 5dienā.
Nelasi manu dienasgrāmatu,par sevi neko neatradīsi.
Reklāmas pauze.
Man gribējās,lai grāmata beidz nelaimīgi. Bet viņa beidzās labi. Es dzīvoju līdz ar viņu,citā pasaulē,uz trijām dienām,ar personām,ar cilvēkiem, ar Franku un Kamillu,kas lika manam laikam atpstāties,un padomāt savādāk.
Es mīlu šīs dienas,kad esmu citur!
Bet es negribu pagaidām jaunu ceļojumu,es nespeju rast vietu kur pielikt rokas,un man to nevaja. Darba sludinājumi ir tukši.
Man neceļas rokas,un man nemaz to negribās.
Vai es spīdu? Savā ziņā,jā sev,mazulīt,sev es spidu vienmēr,aŗī tak,kad ir skumji un tumšie vasaras vakari liekas pārak nomācoši,lai būtu mana patiesība. Es spīdu sev.
Es uzvilku zeķes,jo man salst kājas. Pārāk vienkārši,lai būtu tik reāli.
Lietas,ko es gaidu,manī neizraisa parāk lielu prieku,lai es lēkātu bez mitas. Bet manas samtenes uz loga zied,ārā ir vasara un man kājas nobež manas lētās jēzenes. Esmu pārak slinka, lai no skapja izvilku šujmašīnu un ļautu taij pilsētas troksnī radīt ko skaistu man. Slinka.
Es nebaudu alu vai vecu vīnu, tas viss man ir pierasts,jo vīns man vienkārši riebjas,un veikala manā skatījuma to nopirkt nav iespējams. Cilvēki ko es pazinu manī rada riebumu,ar pilnu kaudzi lamu vārdiem,un neskaidriem tekstiem,kas vērsti viņu virzienā. Arī žāvētas vistas un zemenes man nav ne kas jauns. Bet tik vienkārša lieta kā mājas stūris manī vakar radija izbrīnu,un dziesmas,kas skal pleijerī man lika domāt. Tik sen un savādak.
Laikam,ka grūti ir apstādināt pirkstus un piedomāt pie katra burta,kur tam ir jābūt.
Dzīve.
Un,aŗī lidlauks,jau sen ir par talu. Pacelties uz pirkstu galiem un lidot. Ar krāsam,un vienkārši sev.
Es neteikšu-kā vienmēr-. Klusēju.
Jūtu burtus.
Publiski.
Esmu iegrumisi mazā Parīzē,savā Parīvē,pirmo reizi skaļi izteiktiem sapņiem,par Parīzi,franču valodu,mazām tasītēm,kas atgādina leļļu tasīts,beretēm,kas spiež galvu, un francūžiem,kas šķiet tik seksuāli uzbudināt,ka metas bail. Un Eifeļa tornis..aa,gaismas,skats no tā uz pilsētu. Šķiet,es sapņoju atvērtām acīm,un pamazām atsāku emociju izteikt vārdiem,un krāsām,kā paletei,kas griežas un griežas pa riņķi. Manī ir pārāk daudz salīdzinājumi,lai kādreiz tu saprastu par ko es patiesībā vienmēr esmu runājusi.
Man apnikusi pelēka masa,vienveidīgie cilvēki,piektie riteņi,kas neteiši tev traucē eksistēt.
Gribās izgliegt trīs vārdus,lai skaidrāks būtu viss. Vārdus? Kādus vārdus. Es meloju. Un šoreiz sev. Nav so vārdu nav nekā. PAt viegla tukšuma aiz kura aizķerties.
Man kādreiz gribētos pateikt ko ko tik skaistu,lai katram aizrautos elpa,un nejau manis dēļ,bet dēļ jūtām,krāsām,emocijām,atmiņu kastītēm un prieka.
Eju uzpīpēt,padomāt.
Nelasu vairs svešas dienassgrāmatas,bet es atcerējos,ka tas varbūt man sagādāu sava veida prieku. Savas patmīlas apmierināšanu ar rūgtuma piegaršu 5dienā.
Nelasi manu dienasgrāmatu,par sevi neko neatradīsi.
Reklāmas pauze.
Man gribējās,lai grāmata beidz nelaimīgi. Bet viņa beidzās labi. Es dzīvoju līdz ar viņu,citā pasaulē,uz trijām dienām,ar personām,ar cilvēkiem, ar Franku un Kamillu,kas lika manam laikam atpstāties,un padomāt savādāk.
Es mīlu šīs dienas,kad esmu citur!
Bet es negribu pagaidām jaunu ceļojumu,es nespeju rast vietu kur pielikt rokas,un man to nevaja. Darba sludinājumi ir tukši.
Man neceļas rokas,un man nemaz to negribās.
Vai es spīdu? Savā ziņā,jā sev,mazulīt,sev es spidu vienmēr,aŗī tak,kad ir skumji un tumšie vasaras vakari liekas pārak nomācoši,lai būtu mana patiesība. Es spīdu sev.
Es uzvilku zeķes,jo man salst kājas. Pārāk vienkārši,lai būtu tik reāli.
Lietas,ko es gaidu,manī neizraisa parāk lielu prieku,lai es lēkātu bez mitas. Bet manas samtenes uz loga zied,ārā ir vasara un man kājas nobež manas lētās jēzenes. Esmu pārak slinka, lai no skapja izvilku šujmašīnu un ļautu taij pilsētas troksnī radīt ko skaistu man. Slinka.
Es nebaudu alu vai vecu vīnu, tas viss man ir pierasts,jo vīns man vienkārši riebjas,un veikala manā skatījuma to nopirkt nav iespējams. Cilvēki ko es pazinu manī rada riebumu,ar pilnu kaudzi lamu vārdiem,un neskaidriem tekstiem,kas vērsti viņu virzienā. Arī žāvētas vistas un zemenes man nav ne kas jauns. Bet tik vienkārša lieta kā mājas stūris manī vakar radija izbrīnu,un dziesmas,kas skal pleijerī man lika domāt. Tik sen un savādak.
Laikam,ka grūti ir apstādināt pirkstus un piedomāt pie katra burta,kur tam ir jābūt.
Dzīve.
Un,aŗī lidlauks,jau sen ir par talu. Pacelties uz pirkstu galiem un lidot. Ar krāsam,un vienkārši sev.
Es neteikšu-kā vienmēr-. Klusēju.
Jūtu burtus.
Publiski.