un mēs divatā veram jaunu lapu vaļā.

Instrumenti-Zemeslodes,tā tas paliks tagad vienmēr.

Tu Atceries?

Kad Tu pēdējo reizi smējies,tā no sirds,ka sāp vēders, un parādās elpas trūkums?
Kad Tu pēdējo reizi raudāji tā,kad sažņaudzas sirds,nespēj ievilk elpu un ļoti sāk sapēt galva?
Kad Tu pēdējo reizi priecājies, tik ļoti,kad lēkāji gaisā no sajūsmas?
Kad Tu pēdējo reizi bēdājies, tik ļoti,kad nspēji neko pateikt?
Kad Tu pēdējo reizi dusmojies, tik ļoti,ka likās,ka sastīsi visus traukus savā ceļā?
Kad Tu pēdējo reizi uztraucies, ka rokas svīda un likās,ka nekur nespēj atrast mieru?

Vai Tu atceries,kad pēdējo reizi izjuti emociju gammu,kas ļauj tev dzīvot nevis eksistēt?

Mēs nekad nevaram zināt, kāpēc un ar kādu nolūku liktenis mūs saved kopā ar to vai citu cilvēku.
Varbūt šim cilvēkam lemts kaut ko iemācīt tev.
Varbūt tev lemts kaut ko iemācīt viņam.
Vai - dot. Vai - saņemt.
Varbūt - izglābt.
Varbūt - vienkārši būt blakus un paklusēt.
Vai arī - īstajā brīdī un vietā pateikt īstos vārdus.
Kas zina.
Un nav pat svarīgi, kas un kāds ir šis cilvēks…
Vienkārši - reizēm Liktenis pasniedz dāvanas.

Dorian - La Tormenta De Arena

И вдруг ты осознаешь, что всё закончилось. На самом деле. Ты не можешь вернуть прошлое... К сожалению.

И тогда, ты пытаешься вспомнить момент, когда все началось. И понимаю, что все началось намного раньше. Намного раньше.

И в этот момент, ты понимаешь, что некоторые вещи случаются всего раз в жизни.

И не важно, как сильно ты будешь пытаться почувствовать это снова.

Ты больше никогда не поднимешься на три метра над небом...

Un,man sodien gribās pateikt tik daudz-es beidzot smaidu un varbūt beidzot es rīt piecelsos ar pavisam citu sajūtu un domāšanu par to,ka vajadzētu un būt un kam nē. Tiesam beidzot smaidu!

MAN RIEBJAS RĪGA,nejau kā pilsēta,bet tie visi cilveki,tas viss viss kas ir šeit,tik ļoti riebjas.

Es aizgāju uz parku,ar pilnu pārliecību,ka es barošu pīles. Un viņu tur nebija! Vnk nebija! Šķiet,ka pīlēm atšķirībā no manis vel nav iestājies pavasaris,ka punktu es iemetu paņemto maizi miskastē un pa mazo ieliņu nācu mājās. Jutos vīlusies. Pīlēs.
Bet,es tik daudz savā ziņā sapratu nākot. Vnk brīvība,brīvība no visa. Un vsp,jā man pazuda kaut kur ta traki mirgojoša bultiņas,kas ļautu man redzēt,ko es īsti rakstu. Pazuda,jo es gribēju ielikt šo. Un brīvība....tik plašs,un nesaprotams un izprotams vārds jebkurā kontekstā. Man ir mana brīvība. Man vārda un domu brīvība. Es esmu savās ilūzijās iesprūdusi un radu savu mazo pasauli, kuru dažbrīd saucu par brīvu,bet saprotu ka tā nav. Es velku režģi ap sevi šādā veidā,mēģinot aizstāt rītdienu ar šodienu. Es brīžiem tik ļoti aizmirstu,cik es patiesībā esmu brīva no visa.
Man esi tu. Tu esi mana brīvība. Tu esi mana atslēga uz labāku dienu un sliktāku vakardienu. Tu esi mans mazais,kas izgaismo vakarus un rītus padara tumšus. Tu esi mans. Un tgd tā oficiāli es tevi varu saukt par savējo. Vakardienas 28. datums bija kaut kas vairāk vai mazāk burvīgs. Ar pārmērīgu vārtīšanos pa gultu,smiekliem un arī asaru stāstu,kuru šķiet tu saprati. Patiesībā tas bija labi,ka tu neko neteici,tev neko nevajadzēja teikt, tev vnk vajadzēja būt man blakus un tu biji. Ar to,ka tu biji,cieši saspiedi manu roku un iedevi buču uz pieres man pilnīgi pietika,lai es saprastu,ka tu esi ar mani. Ka mans stāstītais tev varbūt lika mazliet aizdomāties,mazliet saprast mani,vai arī tieši otrādāk,es tevi atgrūti. Bet man tā nešķita. Es sapratu,ka tu esi. Mans.
Ar to visu es varētu arī šodienas stāstu beigt stāstīt,un ieslīgt stulbā grāmatā,kas prasās lai tā būtu beidzot izlasīta, bet man uz muguras spīd saule,ausīs spiežas neizturams klusums un prasās pēc kafijas. Es spēju nosēdēt virtuvē ar krūzīti stundām.
Mani neiepriecina mana situācija,esmu jau trešo mēnesi bez darba,bet varbūt tas piespiedīs saņemties un beidzot ko radīt,radīt sajūtas sev,radīt ko jaunu un neparastu. Mana iedvesma ir citādāka. Man vairs nepatīk zīmuļi un audekli. Es nespēju sev melot,ka man sākāk. Es vienkārši zinu. Runāt totālu sviestu par kosmisko domu piepildījumu ir bezjēdzīgi, bet mani aizķēra,tas-ne. Un piedomājas par to visu. Ar neloģiskiem vārdiem un smaidu sejā,es saprotu cik ļoti gribu tevi satikt. Cik ļoti manī ir jūtams tavs prieks. Un atkal pamosties 1dienā un saprast,ka esmu iemīlējusies ir nolāpīti forši. Tiešām. Un,es tik ļoti esmu tevi pieņēmusi,tu pat nespēj saprast cik ļoti.. Un atkal un atkal es atgriežos pie temata par tevi. Vai es spēju maz runāt par ko citu? Vai tas ir iespējams? Jā,bet tikai tad,kad tu pats esi blakus.
Nākošreiz ēdīsim saldējumu un skatīsimies bērnības bildes. Apsolu.

Kad guli ar daudzām sievietēm, faktiski guli ar vienu un to pašu. Mainās vienīgi āda, augums, balss. Var atšķirites matu garums krūšu apkārtmērs, bikini zonas epilācija, apakšveļas krāsa. Taču tu viņām vienmēr saki tos pašus vārdus, dari vienu un to pašu, izdari tās pašas kustības tādā pašā kārtībā: "Tu jauki smaržo..nāc man tuvāk...ātrāk,es vairs nevaru.. man šķiet, ka es sapņoju.." Katru vakaru tu atkārto šos vārdus dažādām meitenēm un uzlūko viņas sajūsmas pilnu skatienu kā bērns, kas ver vaļā dāvanu. Pārmaiņas noved pie atkārtošanās. Tieši attiecības ar vienu un to pašu sievieti paradoksālā kārtā ļauj izdarīt kaut ko nebijušu. Donžuāniem nav iztēles. Uzkata,ka Kazanova ir stahanovietis, taču patiesībā viņš ir slinķis. Nav vērts mainīt sievietes, tu paliec tāds pats, tu nevēlies lieki piepūlēties. Lai paliktu kopā ar vienu sievieti vajag vairāk talanta.

Dažreiz es neko nesaprotu.

man būs par ko padomāt.
un daudz.
kājam gaisā
180.
bēgt.
trīc rokas,ļoti.
šovakar.

kkas netipisks.

Glee cover versijas kļūst arvien populārākas manā pleijlistā un sodienas udotais jautajums par to,vai es esmu normāla uz mūzikas izveli mani nemazākajā mēra neizbrīnina. Man pleijlists tiesam vairs nav galīgi normāls,un uzskaitīt visu,kas tur ir vai aks tur nav,būtu samērā grūti.
Vakardienas apēstie mandarīi man pāri nenodarīja,šodien avrētu saēsties vēl,bet mani iktā gaida karstvīns no termosa,un es nezinu vairs to gribu. Šķiet,ka mani uz šādam izklaidēm nemazākaja mēra tomēr nevelk. Gribu palikt mājāš,klausīties stulbas dziesmas,sadzerties tēju vai kaut ko tādu un pavadīt vakaru vnk neko nedarot,skype.
Patiesībā,man sāk kaitināt dažas lietas. Es cenšos,es daru,bet kādam tur otrā galā ir vnk vienalga,par to,ko es daru,ko nedaru vai kā es jūtos. Es te kaut vai uz pusē varu plīst. Bet nē,ko es saņemu preti,vnk plikus pārmetumus,par to,ka es lieku justies par kaut ko vainīga. Neizprotu,tiešām. Arī šī laikam,ka bija kļūda. Negribu par to runāt.
Jaunais gads ir pakaļā. Vistiešākajā nozīmē. un tur jau arī sākas tā mana raušanās uz pusēm,un manis vainošana. Super! Iesper ar zirni.
Gulēšanas režīms ir sagriezts otrādāk. Krīti kaut vai no gultas,lai pamostos,nakts sapņi kļūst arvien graujošāki,par saldējumu vafelēm,veļas mīkstinātājiem un beidzot ar izvarotājiem.
Es saku rakstīt. Kāpēc?
Man uz plaukta stāv grāmata,kuru vajag izlasīt.Negribu,bet vajag. Teicu,ka izlasīšu. Smadzeņu skalošana tīrākā,tāpat kā ar iepriekšējo. Un jēga? Darbība divu nedēļu garumā,pēc tam aizirsti,aks vsp viņu ir saraksījis. Lietas ieķerās,tikai tās kurām ir speka un vajadzības. Lielākā daļa prāta kreisajai pusei nav nepieciešamas. Kapēc kreisajai pusei? Vai nav vienalga kurai pusei?
Man tik tiesam vairs jau neko negribās,nē nu patiesībā jau gribās,bet ar to ir mazliet pagrūtāk.
un zagt svešus tekstus nav jauki.

*Prom jālido.


Tik tiešām
Man lūdzu spēju mazliet paklusēt,tev-mugurkaulu un personīgo viedokli (!!!)

Es laikam neesmu pareizi uztvērusi dzīvi?!

Publiski sajūtu ziemu. Izej ārā dziļi ievelc elpu un tu sajūtīsi to balto krāsu,kas neviļus tev uzmācās katru rītu. Gribot vai negribot tu piemosties ar sētnieku un aizej gulēt ar sniegapārslu uz logu. Savādi.

Atkal iemetos aci svešās dienzsgrāmatās gūt kaudzi neatbildētu jautājumi ir mazliet savādi. Bet šķiet,ka tā ir pagātne,un es pagātnē esmu vainīga pie tā par kādu es vinu padarīju. Uz jautājumu vai es to noželoju es neatbildēšu,nē kaut patiesībā jau man nav ko nozelot jo mēs katrs jau izvēlamies to otru ceļu.

Atcerējos kāda bija vispār mana šodienas doma-par to kā būtu ja mēs zinātu visu. Kāds būtu mūsu ceļs ja mēs mācētu zinātu un būtu redzējuši visu. Vai tad vsp būtu jēga dzīvot?Jo katrā mazākaja mirklī mēs kau ko iemācamies. Tas taču nebūtu reāli,piedzimt izaugt līz 10 gadiem,un kļut jau par pieaugušu cilvēki,līdz tam vecuma iemācīties visu visu ko vien spēj iedomāties. Un,jā škietr,ka man doma ir uztverama bet es brīžiem runāju nesakarīgi.

Vakar atcerejos Parīzi. Ļoti,un brāli,un visus aizbraucējus,visu visu.
Un,iet gulēyt 4tros no rīta brīžiem nav ģeniali labi,ja pamosties tikai ap 12tiem.

Un,šodien ir tā diena,ka es nespēju neko loģiski pateikt,bet nonaku pie secinājuma ka aŗī mana visneloģiskakajam tekstam ir jābūt slēpjam.
Kā man veljoprojām riebjas,ka es zinu,ka tu zini kā atrast manu d-grāmatu. Aizmirsti viņu!

Pat kaut kā lāgā pirksti neklausa,lai uzrakstītu kaut ko mazliet jēdzīgu.
Esmu iegrumisi mazā Parīzē,savā Parīvē,pirmo reizi skaļi izteiktiem sapņiem,par Parīzi,franču valodu,mazām tasītēm,kas atgādina leļļu tasīts,beretēm,kas spiež galvu, un francūžiem,kas šķiet tik seksuāli uzbudināt,ka metas bail. Un Eifeļa tornis..aa,gaismas,skats no tā uz pilsētu. Šķiet,es sapņoju atvērtām acīm,un pamazām atsāku emociju izteikt vārdiem,un krāsām,kā paletei,kas griežas un griežas pa riņķi. Manī ir pārāk daudz salīdzinājumi,lai kādreiz tu saprastu par ko es patiesībā vienmēr esmu runājusi.
Man apnikusi pelēka masa,vienveidīgie cilvēki,piektie riteņi,kas neteiši tev traucē eksistēt.
Gribās izgliegt trīs vārdus,lai skaidrāks būtu viss. Vārdus? Kādus vārdus. Es meloju. Un šoreiz sev. Nav so vārdu nav nekā. PAt viegla tukšuma aiz kura aizķerties.
Man kādreiz gribētos pateikt ko ko tik skaistu,lai katram aizrautos elpa,un nejau manis dēļ,bet dēļ jūtām,krāsām,emocijām,atmiņu kastītēm un prieka.

Eju uzpīpēt,padomāt.
Nelasu vairs svešas dienassgrāmatas,bet es atcerējos,ka tas varbūt man sagādāu sava veida prieku. Savas patmīlas apmierināšanu ar rūgtuma piegaršu 5dienā.
Nelasi manu dienasgrāmatu,par sevi neko neatradīsi.
Reklāmas pauze.

Man gribējās,lai grāmata beidz nelaimīgi. Bet viņa beidzās labi. Es dzīvoju līdz ar viņu,citā pasaulē,uz trijām dienām,ar personām,ar cilvēkiem, ar Franku un Kamillu,kas lika manam laikam atpstāties,un padomāt savādāk.
Es mīlu šīs dienas,kad esmu citur!
Bet es negribu pagaidām jaunu ceļojumu,es nespeju rast vietu kur pielikt rokas,un man to nevaja. Darba sludinājumi ir tukši.
Man neceļas rokas,un man nemaz to negribās.
Vai es spīdu? Savā ziņā,jā sev,mazulīt,sev es spidu vienmēr,aŗī tak,kad ir skumji un tumšie vasaras vakari liekas pārak nomācoši,lai būtu mana patiesība. Es spīdu sev.


Es uzvilku zeķes,jo man salst kājas. Pārāk vienkārši,lai būtu tik reāli.

Lietas,ko es gaidu,manī neizraisa parāk lielu prieku,lai es lēkātu bez mitas. Bet manas samtenes uz loga zied,ārā ir vasara un man kājas nobež manas lētās jēzenes. Esmu pārak slinka, lai no skapja izvilku šujmašīnu un ļautu taij pilsētas troksnī radīt ko skaistu man. Slinka.

Es nebaudu alu vai vecu vīnu, tas viss man ir pierasts,jo vīns man vienkārši riebjas,un veikala manā skatījuma to nopirkt nav iespējams. Cilvēki ko es pazinu manī rada riebumu,ar pilnu kaudzi lamu vārdiem,un neskaidriem tekstiem,kas vērsti viņu virzienā. Arī žāvētas vistas un zemenes man nav ne kas jauns. Bet tik vienkārša lieta kā mājas stūris manī vakar radija izbrīnu,un dziesmas,kas skal pleijerī man lika domāt. Tik sen un savādak.

Laikam,ka grūti ir apstādināt pirkstus un piedomāt pie katra burta,kur tam ir jābūt.
Dzīve.

Un,aŗī lidlauks,jau sen ir par talu. Pacelties uz pirkstu galiem un lidot. Ar krāsam,un vienkārši sev.
Es neteikšu-kā vienmēr-. Klusēju.
Jūtu burtus.

Publiski.

karstā vasaras dienā, saulē meklēt laimītes ceriņos
..un noticēt,ka spēj būt kaut kas mazliet varairāk.

aizķēra sargeņģelis.

sirds vistālākie puksti.

un viņa veljoprojām tev sēž pretī tik auksta kā misiņa marga 20 grādu salā.
viņa sev vēljoprojām stāsta,ka tā ir spēle

ir kāds.

Brīvdienas ir manas laimīgās dienas?

Hokejs
Alus
Solījumi
Prieki
un zilumi
sagtas puķes
ūdens,daudz ūdens
silti
futbols

Būs labi. Ir jau labi tāpat,par to kas bija,kam vajadzēja būt.

...un


*Atdod man vienu vasaru
un pastāsti pasaku
Par pieneņpūku pavasari
un neizteikto mīlestību


*Ēriks,Ženijastante,un Ottomārs

*Aizvaigars

*Tu,man puika skaties.

*Es jau tevi ņemtu,bet.

*Zaļas ceturdienas,dzeltenas pirmdienas un violetas sestdienas

*zažigai

*lielais dārza trollis,mietsētis,siltumnīca un trollītis

*gultā ar varoni

*īsts vīrietis


..atmiņas ir neatņemamas.vieta kastītē. sirdij palika vieglāk.

skumji.

Tiešām savādi,kā viena dziesma spēj atgriezt laikā,un likt just to pašu ko agrāk.

Es veljoprojām lasu svešas dienasgrāmatas.

Un,man ir šausmīgs klepus.

Un,smaids sejā,par vienkāršām lietām,sarunā,Spaikija čīkstēšanu,jaunu draudzību,dzīvošanoas pa mājām un visu pāŗejo.

Smukmstu pēc jums,bumbuļi. Mīlu!

Sagādā man smuku rītdienu ar sauli un narcisēm :P

Atskaiti par visu kopumā saņemsiet rīt mani mīļie.

Tad pati lāga niebraucu kāpēc sodien te kko rakstu.

augstākā ranga loģika.

es zinu to ko nezini tu.