Es tevi mīlēšu mūžīgu,es to zinu,un es nespeju neko sev tur padarīt,lia kā arī es gribētu. Es esmu sabojājusi 4tras dzīves,un vsmz vienai ir jāizdodas,lai ko tas man prasītu,lai kā tas man viss liktu justies. Es saprotu,ka to vius nav iespējams labāk labot,bet to visu nav iespējam arī aizmirst. Ir jādzīvo talak ar tādām kārtīm kādas dzīve ir iedalījusi. Man ir vajadžīgs laiks,sev un savam domām,laiks lai es saprastu ko darīt vai nedarīt talāk. Es nezinu vai šovakar palikt mājās,vai braukt pie tevis,kārtejo reizi noraudāties visu vakaru,kad pēc tam man ir tik sasodīti grūti paskatīties tev acī,jo es vnk nezinu ko teikt. Es nespēju tevi šapināt vel vairak,bet tu esi mani ielaidis savā dzīvē,un es esmu ielaidusi tevi savā džīvē,un es nezinu ko darīt tālak. Man ir vajadžigs kāds,kas mani paceltu uz augšu,kāds kas man liktu saņemties,jo es nespēju likt saņemties vēl kādām,man vajag lai kāds liek saņemties man,lai kāds liek man džīvot talak.
Es nepadomāju pirms darīju,bet es to nenožēloju,ta tam bija jānotiek. Es nevaru noklausīties tajā,ka mūsu stāsts būtu beidzies,es visu uztveru savādak,un es nezinu kā būs,es neiznu vai tu kādreiz vel mani gaidīsi,es tik tiešam nezinu. Ja,es spētu es vnk pazustu no zemes,es vnk izgaistu un nebūtu vairs šeit,lai nesāpinātu nevienu no jums,jo man sāp,ja sāp jums.
Viss ir savādāk,bet taja pašā laikā tik identiski. Es redzu lietas,es redzu ilūzijas kuras man nevajadzētu redzēt. Es jūtos pavisam savādāk,mahn vnk ir grūti,un es nezinu ko darīt tālāk.
Ja,es biju laimīga,tad es varu pateikt,ka es tik tiešām vnk biju laimīga,es nezinu,kas īsti ir pie vainas,kur bija tas klikšķis,laikam,ka manam plānotājam,kuram es vnk pārlasīju lapiņas,un es visu atcerējos,visu to labo,visu visu visu..
Sasodīts,es nezinu ko darīt tālāk,un sasodīts man tiiiiik nenormāli tas viss sāp...
Ja,kāds spētu manā vietā visu izdarīt,tā lai viss būtu labi,tā lai atkla viss būtu kārtība. Kāpēc,es iekūlos tādās lietās,kāpēc es ļāvu kādam ienākt manā džīvē,kāpēc es ļāvu kādam iemīlēt sevi?
Kāpēc?
Lūdzu piedod.