johaidī,man tavas problēmas..
eh,cik stuli,ka vnk 3dienā,spēj pazust pilnīgi viss,aks tik ļoti cītīgi būvēts un mūrēt...ko es tādu emsu nodarījusi?...neiznu,bet savā ziņā saprootu,ka atriebība vienmēr ir salda..
un par pārējo jau nemazam nerunāsim,vnk par visu citu,aks notiek.
riebjas tāda veida situācijas,riebjas tāda veida cilvēki,dažreiz vnk liekas,ka esmu pārak neapmierināta ar dzīvi,un tieši tur rodas jautājusm-kapēc dzīvot? kapēc,ja viss tiek uztvert kā ciešanaas,un alimes brīži parasti ir tik īsi...uz visas pasaules labi ja uz roku pirkstiem saskaitami cilveki,kuri varētu teikt-es visu dzīvi biju laimīga...pārak amz ir tādu,un rodas jautajums-kapēc?kapēc,mēs sei iekšā nespējam atrast to mieru,to sajūtu to mazlietiņ vairāk lai jutos tik ļoti laimīgi?
Itka katram no mums dzīvē esot ierakstīts liktenis,dzīves līnijas,kas stiepjas pār kreiso roku,ar vienu vai airākiem bērniem un laimes līniju balkus..bet kam tas? lai iespiestu diplomā zīmogu-pabeigta isudsskola,lai dabūtu arī pasē strāvi-''laimīgi'' precējies? kam? tās visas lietas šķiet pārak nevērtēigas lai dzīvotu? vel jau ir iespēja līdzcuilvēku dēļ dzīvot...bet kādēļ gan dzīvo viņi? teši tā-devi dēļ...cilvēka dēļ ko mīl,bet galējību ir pārak daudz lai vilktu kkādas paralēles,par to un to.
punkts.
PAralēlu vilkšana ir pārāk sarežģīta,un arī man kādreiz sāp sirds,tieši tā kā šodien.
Vnk,par to pašu,kas ir un kā nav,par attieksmi,par sarunu,par tukšu gaisu kurā grūti elpot.
Atrodi dzīvei jēgu un piebiedrojies man,vnk lai atstātu iespaidu uz apkārejiem.
Kaut vaia r disko bumbu padusē.
Piedrāzt pasauli,es savos 18 vel neko nejēdzu no dzīves!
eh,cik stuli,ka vnk 3dienā,spēj pazust pilnīgi viss,aks tik ļoti cītīgi būvēts un mūrēt...ko es tādu emsu nodarījusi?...neiznu,bet savā ziņā saprootu,ka atriebība vienmēr ir salda..
un par pārējo jau nemazam nerunāsim,vnk par visu citu,aks notiek.
riebjas tāda veida situācijas,riebjas tāda veida cilvēki,dažreiz vnk liekas,ka esmu pārak neapmierināta ar dzīvi,un tieši tur rodas jautājusm-kapēc dzīvot? kapēc,ja viss tiek uztvert kā ciešanaas,un alimes brīži parasti ir tik īsi...uz visas pasaules labi ja uz roku pirkstiem saskaitami cilveki,kuri varētu teikt-es visu dzīvi biju laimīga...pārak amz ir tādu,un rodas jautajums-kapēc?kapēc,mēs sei iekšā nespējam atrast to mieru,to sajūtu to mazlietiņ vairāk lai jutos tik ļoti laimīgi?
Itka katram no mums dzīvē esot ierakstīts liktenis,dzīves līnijas,kas stiepjas pār kreiso roku,ar vienu vai airākiem bērniem un laimes līniju balkus..bet kam tas? lai iespiestu diplomā zīmogu-pabeigta isudsskola,lai dabūtu arī pasē strāvi-''laimīgi'' precējies? kam? tās visas lietas šķiet pārak nevērtēigas lai dzīvotu? vel jau ir iespēja līdzcuilvēku dēļ dzīvot...bet kādēļ gan dzīvo viņi? teši tā-devi dēļ...cilvēka dēļ ko mīl,bet galējību ir pārak daudz lai vilktu kkādas paralēles,par to un to.
punkts.
PAralēlu vilkšana ir pārāk sarežģīta,un arī man kādreiz sāp sirds,tieši tā kā šodien.
Vnk,par to pašu,kas ir un kā nav,par attieksmi,par sarunu,par tukšu gaisu kurā grūti elpot.
Atrodi dzīvei jēgu un piebiedrojies man,vnk lai atstātu iespaidu uz apkārejiem.
Kaut vaia r disko bumbu padusē.
Piedrāzt pasauli,es savos 18 vel neko nejēdzu no dzīves!